Tu pazini roku zvaigznes, kas dedz,
To roku, kas glāstīt prot liegi.Nu tavējo seju puskrēsla sedz
Un šķidrauts kā baltākie sniegi.Neviens no mazajiem nebij’ tev svešs
Ne namos, ne ielu stūros.Tā mūžīgi lolojams dvēseļu mežs,
Kas ieslodzīts mēmuma mūros.Tu devi no sevis visu, kas krāts
Gan miesai, gan dvēselei, garam.Un tāpēc tu aizej kā norunāts
Cauri tumsai un neesmes svaram.Tu aizej laikā, kad pūpoli zied,
Pats laika un Mūžības vētīts.Bet dvēsele neraud, dvēsele dzied,
Jo devējs pat nāvē top svētīts.
Raivo Bitenieks