Es Mārtiņu iepazinu Liepājā kādā 1997. vai 1998.gadā vienā no Grobiņas mācītāju iecirkņa konventiem Liepājā. Viņš toreiz ne pārāk labi runāja latviski, bet bija enerģisks un tāds, kas baznīcas dzīvi saprata plašāk kā dievkalpojumu vadīšanu. Tā bija liela atšķirība no citiem mācītājiem. Man tas patika, jo saskanēja ar maniem uzskatiem, ko biju ieguvis LU teoloģijas fakultātē. Ar Mārtiņu mums bija vairākas kopīgas lietas.
Mēs abi pratām vācu valodu un līdz ar to paziņu loks teologu aprindās mums bieži bija kopīgs. Mēs abi lietojām melnos luterāņu talārus, jo patiesībā tie ir īstie vēsturiskās Latvijas luterāņu baznīcas amata tērpi. Vēl mēs abi uzskatījām kopīgi, ka vietējās lokalās draudzes intereses ir pārākas par visas kopbaznīcas interesēm, jo galvenā ticības dzīve notiek lokālajā draudzē, kur kalpo mācītājs ar Dieva Vārdu un Sakramentiem. Tāda jau patiesībā ir baznīcas struktūra, ko M.Luters izveidoja. Šai draudzes dzīvei uz vietas ir pati lielākā nozīme, jo tur cilvēki kopā seko Kristum un ar savu ticības dzīvi ir patiesie Kristus liecinieki apkārtējā vidē. Luteriskā baznīca mūsu izpratnē bija pilnīgi pretēja savā uzbūvē Romas katoļu baznīcai, Pareizticīgo baznīcai un citām baznīcām, kur ir valda piramidālā baznīcas uzbūve(struktūra ,kas sadala cilvēkus “augšās” un “apakšās”- garīdzniecība un vienkāršie draudžu cilvēki) .Tas, ka Latvijā daudzas baznīcas šodien tomēr veido piramīdālo struktūru, sievietēm aizliedz būt par mācītājām mēs uzskatījām kā komunistiskā laika “fosīliju”. Latvijas sabiedrība tik daudzus gadus ir mācīta baidīties no Maskavas, no Sibīrijas, no soda, ko saņemsi, ja nebūsi lojāls priekšniecībai, ka cilvēki nemaz nav gatavi diskutēt un domāt par savu dzīvi. Ir pat tādi teikumi kā šis – “Kas augstam priekšniekam zemu klanās, tas zaļāinās ganībās ganās!”
Man Mārtiņš ar laiku kļuva tāds kā nedaudz skolotājs. Es Mārtiņu uzskatīju par cilvēku un mācītāju, kas ir labāks par mani, jo viņš nāca no kristīgas ģimenes, kur jau paaudzēs ir mācītāji. Es tāds nebiju. Vēl es domāju, ka Mārtiņš tādēļ ir labāks par mani mācītājs, jo nāca no Vācijas -tātad demokrātiskas zemes, kura nav cietusi no komunistiskās ideoloģijas. Viņš līdz ar to ir brīvāks un drosmīgāks nekā es, kurš dzimis un audzis ir PSRS. Viņam līdz ar to bija plašāks un pozitīvāks skats uz evaņģēlisko baznīcu pasaulē. Ticības dzīvē vadot draudzi viņš vienmēr bija gatavs uzticēties cilvēkiem daudz vairāk nekā es. Viņš pazina daudzus brīnišķīgus un atsaucīgus kristiešus vācu baznīcā. Zināja par visādām Eiropas mācītāju apvienībām konferencēm(Porvo, KEP, GEKE, Evangelische Partnerhilfe u.c.). Zināja arī par visādiem sabiedrības sociāliem integrācijas projektiem, kur varēja dabūt finansējumu vai līdzfinansējumu. Man tā visa bija “tumša bilde”. Tādas lietas toreiz nemācīja LU. Vēl mazāk tas bija zināms LELB mācītājiem.
Mēs daudz ko paveicām abi kopā. To visu es nevaru aprakstīt. Mēs bijām labs tandēms. Vismaz man tā likās. Taču divus notikumus es gribētu aprakstīt, lai tādā veidā pateiktos Mārtiņam. Pirmais man ir saistīts ar 2005.gadu. Es toreiz kalpoju LELB Grobiņas draudzē. Es pazinu mācītāju Māri Santu. Viņš nāca no manas dzimtās pilsētas Aizputes. Māris man bija tāds kā vecāks ticības brālis. Mums bija vairākas pastorālas sarunas, kas ir ļoti nepieciešamas lauku draudžu macītājam. Sarunas ,kurās tu tiec uzklausīts, saprasts, sadzirdēts. Es ļoti pārdzīvoju to, ka Māri izslēdza no LELB. Tas bija netaisni. Nu lūk un tad pienāca , tas 2005.gada geju praids, kurā izpaudās pūļa naids pret gājiena dalībniekiem. Latvijas kristīgo baznīcu vadība tur pielika arī savu roku. Pēc šī praida LELB vadība arī vēlējās izslēgt Juri Cālīti no mācītāju rindām un es sapratu, ka man ir jāaizstāv Juris. Es toreiz domāju par to, kas notiks tad ar LELB ,ja no tās izslēgs manu skolotāju Juri Cāliti. Es uzrakstīju divus rakstus avīzei “Diena” un cerēju, ka arī citi LELB mācītāji atbalstīs Juri Cāliti. Bet tā nenotika un es drīz pazaudēju darbu LELB. Aizstāvēt Juri es uzskatīju par savu pienākumu. Ir jābūt gatavam ciest evaņģēliskā taisnīguma dēļ. Juri Cāliti arī drīz izslēdza no LELB tāpat, kā mācītāju Māri Santu Tad es septiņus gadus nostrādāju ceļu buvē. Man bija mazi bērni. Citas luterāņu draudzes un baznīcas Latvijā toreiz nebija. Mārtiņš Urdze šais septiņos gados ar mani uzturēja kontaktus. Viņš man šad tad piezvanīja piedāvāja kaut kur piedalīties. Citi LELB mācītāji vispār vairs ar mani nekontaktējās, jo es jau vairs nekas nebiju. (Skat. to teikumu par “zaļainām ganībām”)
Mārtiņš bija vienīgais no LELB mācītājiem, kas tā darīja. Viņš mani uzskatīja par mācītāju, kaut arī es nekalpoju nevienā draudzē. Arī vācu baznīcas mācītāji šais septiņos gados mani neaizmirsa. Viņi man sūtīja mācītāju kalendārus, žurnālus. 2007.gadā man Mārtiņš nokārtoja braucienu uz Itāliju uz KEP mācītāju konferenci bez maksas. Tās četras dienas, ko tur pavadīju man bija ļoti svarīgas. Es tur iepazinu luterāņu mācītājus un mācītājas no Portugāles, Itālijas,Spānijas, Francijas ,Elzas Lotringas fraņču apgabala un daudzām citām valstīm. Šīs četras dienas Itālijā man bija ļoti nozīmīgas. Es atrados valstī, kuras valodu es nepratu, kur man nebija neviena pazīstama cilvēka, bez naudas, bet brīnišķīgā kompānijā ,kur es esmu savējais un kurā viens otru pieņem un atbalsta. Šis piedzīvojums mācīja man saprast, ka, lai gan Latvijas Evaņģēliski Luteriskā Baznīcā tu vairs nekas neesi, tu tomēr vari būt Kristus sekotājs arī Latvijā. Es sapratu, ka esmu domājis ļoti šauri. Es ieraudzīju, ka evaņģēliskā baznīca ir daudz, daudz kas lielāks nekā esmu visu laiku domājis. Viss ir atkarīgs no Tevis paša. Par to es esmu ļoti pateicīgs Mārtiņam! Šis notikums bija daudz svarīgāks par visiem vēlākajiem tiesas procesiem, draudžu dienu organizēšanu, draudžu kopsapulcēm ,braucienu uz ASV, Aizputes sv.Jāņa baznīcas jumta projektu un daudz ko citu.
Otrs notikums, kas man liekas ir nozīmīgs ir brauciens uz Lībeku 2010.gadā. Mārtiņš bija domājis kā var atbalstīt cilvēkus, kas kaut ko taisa paši ar savām rokām. Pensionāriem Latvijā pensijas ir mazas.Un tā cilvēki ar invaliditāti no Rucavas, Nīcas, Liepājas un citām vietām uztaisīja dažādus mājražojumus: cimdus, zeķes, sveces, dzintaru krelles un citus priekšmetus. Es no savas kaimiņienes Aizputē (Dobeļtantes) arī vedu cimdus un zeķes. Es biju lepns, ka esmu padomājis par savu kaimiņieni un atbalstu viņu. Vienīgo no Aizputes.Nu un tā mēs trīs cilvēki(Gatis, Inese un es) no Liepājas Diakonijas ar prāmi devāmies uz Lībekas Mārtiņdienas tirgu. Es pirmo reizi tirgojos un pie tam vēl vācu valodā. Lai pievilinātu vācu pircējus mums bija līdzi arī Latvijas melnais balzāms. Īsti mums tirgošanās nevedās. Kopā ietirgojām pa vairākām dienām kādus 320€. Melno balzamu gan vācieši izdzēra visu. Tas nedz nosedza prāmju biļetes nedz citus izdevumus. Kad atgriezāmies Latvijā Mārtiņš vēl mēģināja šur tur patirgoties ar atpakaļ atvestiem mājražojumiem. Un tad uz Ziemassvētkiem mana kaimiņiene Dobeļtante no Liepājas Diakonijas par savu produkciju saņēma 220€. Kā Mārtiņš to visu nokārtoja es nezinu, bet mana kaimiņiene visu naudu atdāvināja savam 36.gadus vecajam mazdēliņam. Un nākošā gadā Mārtiņš jau manai kaimiņienei pasūtīja 200 zeķu un cimdu pāru. Mārtiņš sagādāja manai kaimiņienei daudz dzijas. Viss šis pasākums ar tirgošanos, braukšanu uz Vāciju, neveiksmēm manuprāt vislabāk parāda cik tas bija Mārtiņa darbs ticībā paļaujoties uz Kristus vadību. Mārtiņš zināja, ka tā vajag rīkoties. Viņš zināja galveno jēgu šim darbam!
Ar šiem diviem notikumiem es vēlējos parādīt ,ka Mārtiņš… nu kā lai to saka -bija cilvēks, kas stāv uz zemes. Cilvēks ,kas netēlo un nespēlē kādu lomu(apzināti). Viņš bija Kristus Gaismas nesējs Jēzus sekotājiem Liepājā. Tas maksā arī ļoti daudz! Tiesvedības, ko uzsāka LELB pret viņa draudzi, dažādie ietekumi un brīdinājumi un nodevības no draugiem un nedraugiem – tas viss bija ļoti netaisni un nekristīgi. No visām LELB draudzēm tikai viena(un tā bija Liepājas Krusta draudze) iestājās pret netaisnību, ka sievietes nedrīkst būt mācītājas. Mārtiņš un šī draudze parādīja, ka ticība Kristum prasa nostāties pret netaisnību. Arī 21.gs. ir Kristīgās baznīcas liecinieki. Mārtiņš ar savu draudzi parādīja,ka Kristus sekotājiem ir jāparāda šai pasaulei(pat veselai baznīcai ar tās arhibīskapu priekšgalā!), ka starp dzimumiem pastāv draudzība. Tā bija Mārtiņa sekošana Kristum.
Jā arī manā dzīvē Mārtiņš bija kādu laiku šīs Kristus Gaismas nesējs. Es Mārtiņu pazinu kādus 20 gadus. Pirms diviem gadiem mums uzskati šķīrās un tas izjauca mūsu draudzību. Bet par to es negribu neko rakstīt, jo Spartas Filons jau 4gs.BC ir teicis: “Par mirušiem vai nu runā labu vai nu neko!”
Lai Mārtiņam ir miers Dieva dārzā, kur kā Rakstos ir teikts: “nāves vairs nebūs ,nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo kas bijis, ir pagājis. Viss ir tapis jauns!”
Varis Bitenieks / Valtaiķu un Snēpeles autonomo evaņģēliski luterisko draudžu mācītājs