Atvadu vārdi mācītājam Mārtiņam Urdzem (1960-2021)
“Mācītāju Mārtiņu Urdzi sastapu vēl tad, kad mēs abi bijām LELB (Latvijas Evaņģēliski Luteriskā Baznīca Latvijā) mācītāji un garīgās amatpersonas. Tad es biju Nekustamā īpašuma un Finanšu komisijā, arī Prezidijā. Vēlāk, 2008. gadā, mani un LELB ceļi šķīrās – es kļuvu Latvijas pirmais un šobrīd vienīgais privātprakses mācītājs ārpus reliģiskām vai sabiedriskām organizācijām. Toties Mārtiņš Urdze minētajā reliģiskajā organizācijā palika ilgāk ar naivu un brīžam ar donkihotisku ideālismu un cerību, līdz sāka saprast realitāti attiecībā uz dažu vadītāju personības kulta iezīmēm un citām ne visai cildināmām bijušās reliģiskās organizācijas pazīmēm, tāpēc izvēlējās LEBāL (tagad tās nosaukums ir LELBP – Latvijas Evaņģēliski Luteriskā Baznīca Pasaulē).
Tikmēr es turpināju un turpinu savu iesākto, viņš – savu. Šad un tad, kaut retāk, bet sazinājāmies. Mārtiņš bija labs sarunu biedrs. Taisnprātīgs, brīžam ļoti spītīgs, toties mērķtiecīgs un enerģijas pilns. Ne tikai runās, bet vairāk darbos. Ja par runām un sarunām, tad viņš prata klausīties. Tā ir prasme, kas piemīt retam mūsdienu garīdzniekam. Viņu pavisam noteikti varēja pieskaitīt latviešu inteliģences pārstāvjiem. Mārtiņm ne pārāk patika apmeklēt teologu konferences ar lielu “izrunāšanos”, kā atrasties savā “darba druvā”, kur viņš kopā ar Pestītāju Jēzu Kristu noliecās pie pašiem zemākajiem un atstumtākajiem sabiedrības locekļiem. Cik esmu dzirdējis vai lasījis, Mārtiņš Urdze savos sprediķos netiecās pēc pārlieku lielas gudrības izklāstiem vai garīgas aizgrābtības atklāsmēm, bet sludināja Kristus vienkāršību. Turklāt tas notika ne tik daudz vārdos, cik ar paša piemēru – darbos.
Kad gadījās sastapt Liepājas cilvēkus, viņi allaž izteica nožēlu par to, kas notika kopējās baznīcas (LELB) un vietējās draudzes “mantas dalīšanas” jeb īpašumtiesību strīdā, kā rezultātā bieži vien tika sašķelta Latvijas luterāņu sabiedrība. Taču arī šajā cīņā Mārtiņš palika mazākuma, t.i., vietējās draudzes pusē. Ja tiešām lemts zaudēt, tad lai tas notiktu ar cieņu un mieru nesalīdzināmā juridiskā un finansiālā pārspēka priekšā. Šī iemesla dēļ viņu var pieskaitīt pašiem drosmīgākajiem mūsdienu Latvijas mācītājiem.
Es jūtos konservatīvāks daudzās teoloģiskajās un garīgi praktiskajās nostādnēs, tomēr ar milzu apbrīnu daudzus gadus vēroju mācītāja Mārtiņa Urdzes panākumus diakonijas (cilvēku garīgās un it īpaši praktiskās aprūpes) jomā. Neskatoties uz saviem panākumiem Kurzemes un visas Latvijas mērogā, visi, kas bijām viņa laikabiedri vai amata brāļi (arī amata māsas), varējām būt liecinieki – ar kādu pazemību un vienkāršību viņš pieņēma savas dzīves spožāko pusi – mācītāja amata darba panākumus. Ne visi garīdznieki ar mierīgu prātu spēj pārdzīvot savas zvaigžņu stundas…
Liepājas pusē mācītāju Mārtiņu Urdzi pazina vislabāk. Viņš bija izteikts “strādnieku kvartāla” mācītājs, kuram maz interesēja baznīcas augstās liturģijas “uzvedumi”. Viņš dzīvi svinēja kopā ar tiem, kuri tieši darba dienu vakaros iegriezās Draudzes namā, lai kaut ko palūgtu vai dalītos. Un viņš dalījās līdzi. Gan ar sev no Dieva uzticēto laiku, gan ar talanta izpausmēm, ko tikai pavisam nedaudz ieskicēju un pieminu kā cienījamu personību un savu un mūsu visu laikabiedru. Lai liepājnieki, kurzemnieki un visas Latvijas cilvēki turpinām labāko no viņa iesāktā! Ar cieņu – mācītājs Valters Korālis”
Valters Korālis