“Man palikuši tavi vārdi,
Man palikusi tava sirds,
Un liekas, ka ikvienā zvaigznē
Vēl tavas acis pretī mirdz.”

VSAC Kurzeme, filiāles “Iļģi” iemītniekiem mācītājs Mārtiņš Urdze bija īpašs cilvēks. Cilvēks, kurš atrada laiku ikvienam, kurš nāca pretī, lai sasveicinātos un vienkārši aprunātos.

Visi ar nepacietību katru mēnesi gaidīja to dienu, kad ieradīsies Mārtiņš lai varētu doties uz dievkalpojumu.

Mūsu atmiņās Mārtiņš paliks kā vienkāršs, smaidīgs, patiess un sirsnīgs cilvēks……

Visi aprūpes centra “Iļģi“ iemītnieki un darbinieki skumjās noliec galvu un izsaka visdziļāko līdzjūtību tuviniekiem.

Nicholas Tamagna, Ņujorka. Ierakstīts Oldenburgā, 2021. gada aprīlī.

Veltīts Martiņam slimības beigu stadijā.

Ieraksts ir automātisks tulkojums no DeepL Translate.

Ziņas par Martina nāvi ir ļoti skumjas, un es vēlos izteikt jums visdziļāko līdzjūtību.

Man Mārtiņš atmiņās vispirms asociējas ar tenisa spēlēšanu (jo agrīnā viesošanās reizē pie jums Ohmstedē televizorā bija ieslēgta tenisa pārraide un visi intensīvi skatījās), protams, ar šautriņu spēlēšanu un alus dzeršanu, ar kultūras centru šeit, Oldenburgā, un arī ar mūsu mēģinājumiem Liepājā un kā labsirdīgs, jautrs, labs un nekad no izaicinājumiem nevairījies cilvēks, kurš atvieglojis tik daudz grūtību!

Mīļie, es domāju par jums un no sirds novēlu jums daudz spēka un visu to labāko,

Anda

Par Mārtiņu domājot tūlīt redzu viņa smaidu - atvērtu, sirsnīgu, mīļu, labestīgu, mazliet piesardzīgu un tomēr reizē drošsirdīgu.

Viņš sevī apvienoja arī citā nozīmē divas puses - garīgo un praktisko. Tāpat kā savā laikā viņa tevs Paulis.

Viņš veica lielu darbu, neskatoties uz visiem ceļa sprunguļiem!

Lai nu viņa uzsāktais celš neizsīktu un Mārtiņš tā arī pats paliktu dzīvs - kaut mūsu atmiņās!

Andrejs

Mārtiņš Urdze

In memoria

Ar Mārtiņu iepazinos 2015.gadā, kad tikāmies darba grupas sanāksmēs ar potenciālajiem partneriem, gatavojot Eiropas Savienības Baltijas jūras reģiona valstu kopprojekta “Sociālā spēcināšana reģionos” (SEMPRE) pieteikumu. Projekta pieteikums tika atzīts par labu esam un 2016.gada sākumā tika uzsākts to īstenot. Latviju tajā pārstāvēja Latvijas Universitāte, Liepājas Diakonijas centrs un Vidzemes augstskola.

To, ka Mārtiņš uz Latviju ir pārcēlies no Vācijas, nācās uzzināt gluži nejauši tai sakarā, ka viņš nesaprot krievu valodu, kurā dažus asprātīgus teikumus pārmija Lietuvas un Latvijas partneri, kad Rendsburgā daži cilvēki pēc darba dienas tikāmies, lai atbrīvoti, draudzīgi sarunātos.

Lietišķās darba tikšanās ļauj iepazīt cilvēku visdažādākās izpausmes un īpašības – intelektu, darba spējas un raksturu.

Mārtiņš izcēlās ar to, ka izstaroja labsirdību, jūtu siltumu, rāmumu, kas no paša pazīšanās sākuma raisīja uzticēšanos un radīja izjūtu, ka uz šo cilvēku var paļauties. Visā kopīgās komunikācijas laikā Mārtiņš bija uzticams darba partneris un sadarbībai ar viņu ne reizi nepārslīdēja kāda ēna.

Laipnība ir cita īpašība, kas piemita Mārtiņam, un kas bija tik patīkami silta atšķirībā no sabiedrībā izplatītās aukstās atsvešinātības atmosfēras.

Kad 5.aprīlī no Vācijas saņēmu ziņu par to, ka Mārtiņš ir slims, tai pašā vakarā sūtīju Mārtiņam spēcinājuma vārdus un izteicu gatavību palīdzēt, ja tas ir vai būtu vajadzīgs, un pie viena ieteicu dažus absolūti derīgus ieteikumus ar pieļāvumu, ja nu gadījumā Mārtiņš tos dzīves ritējumā nav iegaumējis. Otrā dienā Mārtiņš atsūtīja pateicības vārdus, pievienoju daļu no Mārtiņa rakstītā atbildes vēstulē:

“Sirsnīgs paldies, Anna!
Man ļoti palīdz atslābināšanās un apzināta elpošana.
Paldies par ieteikumu vingrot gultā. To jau sāku praktizēt [..]
Bet citādi Anna, esmu Dieva bērns un zinu, ka Dievs man nāk līdzi katru dienu, soli pa solim.”

Patiesi skumji un žēl, kad zemes dzīvi pāragri beidz ētiskas, morāli tīras personības. Sabiedrībai kopumā tas nenoliedzami ir zaudējums.

Anna Stepčenko, Latvijas Universitāte

Mums Mārtiņa un viņa brīniškīgās kalpošanas loti pietrūkst!

Urzula Glienecke, PhD

Es Mārtiņu pazinu laikā, kad strādāju Diakonijas Centrā Rīgā. No visiem, visiem, visiem mācītājiem un teologiem, ko es savā dzīvē esmu sastapusi, mani visdziļāk ir aizskāris viņš. Viņš sekoja savai iekšējai balsij, mīlēja cilvēkus un ticēja. Es nekad neaizmirsīšu viņa uzstāšanos vienā no Latvijas sinodēm laikā ap 2000 gadu. Mārtiņš nebaidījas teikt savu viedokli un runāt patiesību, kad visi - visas gudrās galvas un veiksmīgie mācītāji klusēja. Es nekad neaizmirsīšu, kā Arhibīskaps Vanags viņa runu izsmēja un nostādīja viņu par dumju. Es nekad neaizmirsīšu, ka tas ar viņu neko neizdarīja - viņš turpināja savu ceļu. Viņam nebija bail, kad visi citi baidījās par savu vietu, par savām ērtībām, par savu pozīciju Latvijas Baznīcā.

Es toreiz tikai skatījos un brīnījos. Tā bija pirmā reize, kad es redzēju, ka daudz kas šajā pasaulē nav tā, kā tas izskatās. Es toreiz gribēju būt liela un ko lielu paveikt un meklēju, kas tas ir priekš manis. Un Mārtīņš lika man domāt. Es šobrīd strādāju Austrijā par mācītāju mazā diasporas draudzē und esmu pateicīga, ka es to drīkstu šeit darīt. Un es esmu pateicīga Mārtīņam par īso, bet bezgala vērtīgo sastapšanos. Tā mani pavada un dod pārliecību par to, kas šajā dzīvē ir patiesi vērts. Paldies Mārtiņ! Man tik ļoti žēl, ka es tevi šeit nekad vairs nesastapšu.

Dace Dišlere - Musta

Ieraksts ir automātisks tulkojums no DeepL Translate.

Projekta darba laikā (un mēs īstenojām diezgan daudz projektu…) man vienmēr patika sarunāties ar Martinu kafijas pauzēs un pusdienu laikā. Ne tikai tāpēc, ka mēs bijām draugi un dalījāmies privātās lietās, bet arī tāpēc, ka Martins bija cilvēks, kas mūs atgriezās uz zemes - prom no projekta valodas un tehniskiem darba jautājumiem. Viņš lika mums ieraudzīt cilvēkus, kuru labā mēs strādājām, un ļoti bieži bija tā kritiskā balss, kas mums atgādināja par mūsu atbildību. Tomēr tās nebija tikai nopietnas sarunas, mēs baudījām arī vieglas vakariņu sarunas, runājot par ceļojumiem, kuros bijām bijuši, par cilvēkiem, kurus bijām satikuši, par grāmatām, ar kurām bijām saskārušies, un smieklīgām epizodēm, ar kurām bijām saskārušies.

Kopumā es patiešām palaidīšu garām labu draugu, un visas jaukās atmiņas glabāsies manā sirdī.

Paldies par jauko ģimenes fotogrāfiju, kurā redzams Martins kopā ar saviem mīļajiem, par kuriem viņš rūpējas un kurus ieskauj mīlestība un siltums.

Doris Scheer

Mīļā Gita,

abi ar Veru izsakam Tev no sirds mūsu līdzjūtību ar Mārtiņa aizsaukšanu mūžībā.

Tādā brīdī nāk prātā tik daudz - sākot no Ēlandes laikiem, tad viņa studiju un kalpošanas laiks Vācijā, līdz nu jau tik daudziem gadiem Latvijā, kur Mārtiņš ar Liepājas Krusta draudzes aprūpi apvienoja tik plašu un iejūtīgu diakonisko darbu. Nāk prātā mūsu kopējais dievkalpojums tur, un kā mēs abi ar Veru iepazināmies ar viņa palīdzības projektiem un apciemojām viņu mājās. Daudzas mīļas atmiņas un daudz, par ko gribas vēlreiz mīļi pateikties - ja ne vairs viņam pašam, tad Tev.

Domājot par Mārtiņu, pats no sevis "pieteicās" šīs nedēļas Dievvārds (Wochenspruch Jņ 10, 11a,27-28a):

Kristus saka: "ES ESMU labais gans. Manas avis klausās manā balsī, es tās pazīstu, un viņas man seko. Es tām dodu mūžīgo dzīvību."

Šis Dievvārds reizē raksturo Mārtiņu, reizē viņš norāda uz to cerību, kas mūs vieno.

Tā nu esam domās un lūgšanās šodien īpaši ar Tevi un novēlam Tev Dieva klātbūtni un stiprinājumu.

Sirsnībā

Elmārs un Vera

Ar mācītāju Mārtiņu pirmo reizi uzsākām sarakstīties e-pastos pirms vairākiem gadiem man kādā grūtā dzīves posmā. Pirms tam izmisīgi meklēju kādu, ar ko parunāties par man nozīmīgām tēmām - dzīves grūtības, reliģija, ticība, un, meklējot, lasot dažādu informāciju, nonācu līdz Mārtiņam. Viņš bija ļoti atsaucīgs, cik laiks viņam ļāva, viņš man vienmēr uz vēstulēm atbildēja, stiprināja un visā deva tādu cerību staru. Viņš nebija no tiem "tipiskajiem" mācītājiem, kuri postulē, kas un kā būtu PAREIZI, viņš vienmēr ieteica klausīties sevī un paļauties uz Kristu.

Tieši tāds viņš man paliks atmiņā - pārāks par visiem tieši tāpēc, ka tas nemaz nebija viņa mērķis, viņš to panāca ar savu gaišumu un sirsnību! Mēs ļoti daudz šodien redzam to, kas notiek apkārt sabiedrībā, citās baznīcās un lai gan par šīm tēmām mēs nerunājām, es zinu, ka viņš ir izcīnījis daudz cīņu, jo viņš nelocījās līdzi visiem vējiem, viņš pastāvēja par savu baznīcu, draudzi, viņam nereti bija savs skatījums un domas, kas atšķīrās no citu baznīcu viedokļa. Tas, ko es sajutu, bija tas, ko nekad iepriekš tā nebiju no citiem mācītājiem sajutusi, viņš vienmēr sludināja Mīlestību, iecietību, pacietību, pieņemšanu. Nevis biedēja ar citātiem no Bībeles, bet stiprināja, atrodot īstās Rakstu vietas un pasakot tos pareizos vārdus, tā ir liela māksla. Reiz vienā no e-pastiem viņš man rakstīja: " Es ticu, ka Jēzus ir miris par mums, ne jau tāpēc, ka esam svēti, bet tāpēc, ka Viņš mūs mīl ar visām savām nepilnībām. Es domāju, ja Viņš šodien dzīvotu, noteikti, ka Viņu atkal sistu krustā, jo daudziem ir grūtības paplašināt savas mīlestības robežas, laist vaļā savus aizspriedumus un savu sirds šaurumu."

Lai gan mācītājs Mārtiņš mani šo pavasari par savu slimību informēja un mēs vēl pirms divām nedēļām sarakstījāmies (pat tad viņš vēl atrada spēku, lai to izdarītu), tomēr ziņa par viņa aiziešanu mani nošokēja. Es laikam tiešām vēl cerēju uz brīnumu. Mani pārņēma dziļas skumjas par to, ka cilvēks, ar kuru man bija izveidojies tāds savs privāts un silts kontakts, vairs nav starp mums. Viņš mani nekad nespieda kaut ko darīt, sekot kādiem pienākumiem, par visām varītēm vilkt uz baznīcu vai dot kādus norādījumus, guži otrādi, vienmēr ieteica klausīties sevī, savās vajadzībās un sirdī, tieši tāpēc viņš man vienmēr paliks tik siltās atmiņās.

Es viņam vienmēr pateicos par viņa laiku un stiprinājuma vārdiem, bet arvien liekas, ka tas vienalga bija par maz, bet manī ir tiešām neizmērojama pateicība par to, ka kādu pavisam mazu gabaliņu ceļa mēs, kaut arī neklātienē, bet pagājām kopā. Nekad šo ceļa gabaliņu un mācītāju Mārtiņu es neaizmirsīšu!

Vienā no pēdējiem e-pastiem Mārtiņš rakstīja: " Kristū mēs varam ieraudzīt Dieva mīlestību, kas ir stiprāka par visiem nāves spēkiem. Un tur nav nekādas tiesāšanas, tikai mīlestība!"

Lai mācītājam gaišs ceļš pie Dieva!

Dziļā pateicībā un sirsnībā,

Evita

Par Mārtiņu - pareizāk sakot, par Urdzes ģimeni - laikam esmu visu mūžu zinājusi. Ar Gitu esam labi pazīstamas, jo viņas kalpošana Ziemeļanglijā bija ļoti būtiska mūsu ģimenei, īpaši Jāņa vecākiem, kas bija ne tikai Aldoņa un Gitas draudzes locekļi, bet arī draugi. Gitas dziļā, eireniskā ticība un kalpošana arī mūs visus iedvesmoja, un deva mierinājumu Jāņa vecāku pēdējās dienās un arī izvadīšanā. Un daudz no tā arī atpazinu Mārtiņā, kad beidzot tikāmies šeit Latvijā, kur katrs pa savu ceļu bijām nonākuši. Viņa miera pilnais smaids, patiesā pazemība un praktiskā ticība bija sirsnības iemiesojums.

Ļoti raksturīgs bija stāsts no Liepājas Diakonijas centra, ko Mārtiņš bija atstāstījis vēl nepublicētam izdevumam par diakonijas veidošanu un tās pamatiem Bībelē (izdos interdiac ). Tas bija cieņpilnas stāstījums par to, kā grupas sarunās liepājnieki izmantoja Bībeles stāstus, lai ieskatītos sevī un savā situācijā, lai varētu augt ticībā un labāk sadarboties, palīdzot viens otram.

Mārtiņš bija principu cilvēks, bet arī tad, kad mums iznāca domstarpības, viņa attieksme nekad nebija agresīva, bet viņš mācēja palikt pie sava, arī liktenīgajā brīdī, kad Krusta draudze izstājās no LELB, un sākās ilgstošs konflikts un tiesāšanās.

“Viņa kungs tam sacīja: labi, mans krietnais un uzticamais kalps! Tu esi bijis uzticams mazās lietās, es tevi iecelšu pār lielajām. Ieej sava kunga priekā!” (Mateja ev. 25.21)

Mārtiņ, Tu mums ļoti pietrūksti. Sit tibi terra levis.

Jāna un Jānis

Ieraksts ir automātisks tulkojums no DeepL Translate.

Dārgie Martina draugi!
Dārgie ceļabiedri!

Laipni lūdzam uz piemiņas dievkalpojumu ar lūgšanu par Martinu Urdzi.

Kamēr mēs šodien domājam par Martinu, tajā pašā dienā Latvijā notiek bēru dievkalpojums.

Dievs, kas mums, cilvēkiem, sevi iepazīstināja ar vārdiem: "Es esmu šeit, lai jūs nāktu", Viņa Dēls Jēzus Kristus, mūsu brālis, un Svētais Gars, mīlestības un žēlsirdības pilns, pavadīs mūs mūsu piemiņā.

Mēs apstājamies lūgšanas klusumā.

Dievs, mēs ar smagu sirdi atvadāmies no Mārtiņa Urdzes un tagad nododam viņu Tavās rokās.
Dievs, Tu zini mūsu domas, Tu zini, kas kustina mūsu sirdis, Tu jūti mūsu bēdas mūsu sirdīs.

Šajās stundās un nedēļās mūsu prātos ir tik daudz atmiņu. Atmiņas par daudzām skaistām, laimīgām un aizraujošām stundām, ko piedzīvojām kopā, kā arī atmiņas par grūtiem brīžiem, ko piedzīvojām kopā, un tu biji Dievs mums līdzās.

Neskatoties uz visām skumjām, galvenokārt ir jūtama liela pateicība par dzīvi dārgam cilvēkam, ar kuru kopā mēs piedzīvojām daudzas lietas un kurš mums daudz ko deva.

Dievs, Tu esi devis mums dzīvības zīmi savā Dēlā Jēzū Kristū, Viņa dzīvē, krustā un augšāmcelšanā, un Tu esi devis mums cerību, cerību, ka Tava mīlestība izturēs ļaunumu un apvienos mūs kopienā, kurā mēs esam cits citam līdzās. Dievs, Tu esi devis mums cerību, ka Tava mīlestība ir stiprāka par nāvi. Tavai mīlestībai, Dievs, mēs uzticam mūsu mirušos, un, lūdzu, Dievs, esi arī ar mums ar savu mierinājumu.

Vārdi no 36. psalma

Kungs, tava labestība sniedzas tik tālu
debesis ir
un tava patiesība
ciktāl tas attiecas uz mākoņiem.

Tava taisnība stāv kā Dieva kalni un Tavs taisnīgums kā liels dziļš Kungs Tu palīdzi cilvēkiem un dzīvniekiem.

Jo tu, Dievs, esi dzīvības avots, un tavā gaismā mēs redzam gaismu.

Mārtiņa piemiņa

Dārgie ceļabiedri.

Tagad es vēlos ielikt Mārtiņa dzīvei bildes rāmi. Es vēlos sniegt pārskatu tiem no mums, kuri bija saistīti ar Mārtinu no ļoti dažādām dzīves jomām. Pēc tam es kopā ar Olafu Kreicmani ceru, ka jūs ar mums dalīsieties daudzās atmiņās un stāstos, sniedzot nelielu ieguldījumu.

Nāciet pie Manis visi, kas strādājat un esat apgrūtināti, un Es jūs atpūtināšu (Mateja evaņģēlijs, 11:28).

Šis Jēzus vārds ir Mārtiņa dzīves centrā un ne tikai. Tas viņu pavada, tas viņu virza. Šis Jēzus vārds dod Mārtiņam nesatricināmu cerību, pārliecību un spēku nest labo vēsti par Dievu tiem, kuri nav dzīves saulainajā pusē, - būt viņiem tuvu, izrādīt cieņu, sniegt viņiem pašapziņu un pārliecību, ka Dievs ir tavā pusē.

Tas kļuva par viņa dzīves sapni un realitāti - dibināt diakonijas draudzi.

Vecāki viņu ļoti ietekmēja. Viņa tēvs ir latviešu draudzes mācītājs Rennplatz rajonā. Viņš izveidoja darbnīcas invalīdiem, kurās šodien strādā vairāk nekā 300 cilvēku. Viņš nenogurstoši cīnās par cilvēkiem, viņš ir svētīgs stresa faktors Oldenburgas pilsētas sociālo lietu vadītājam.

Mārtins uzaug nelielā daudzdzīvokļu mājā kopienas vidū kopā ar agri mirušo brāli Pēteri, māsu Tabitu un brāli Tomu.

Viņa māte, uzticīga, pieticīga un apbrīnas vērta mācītāja sieva, pēc vīra nāves pati vadīs draudzi Anglijā kā mācītāja.

Ģimenei raksturīga dziļa, pašsaprotama un neuzbāzīga dievbijība, un Martins ir uzticīgs VFB Oldenburg fans visu mūžu. Mārtiņš cīnās jaunības gados, dumpinoties un jau studiju gados uzņemoties atbildību par latviešu draudzi.

Pēc teoloģijas studijām viņš ieguva medmāsas izglītību un vairākus gadus strādāja šajā profesijā. Deviņdesmito gadu sākumā Martins devās uz Latviju ar mērķi kopā ar brāļiem un māsām dibināt sociālo centru Latvijā, valstī, kas pēc grūti izcīnītās neatkarības atgūšanas piedzīvoja satraukumu.

Pēc vienas un otras neveiksmes Mārtiņš dibina diakonijas centru Liepājā. Viņš kļuva par mācītāju depresīvajā Kreickirche draudzē.

Sapnis par diakonijas draudzi kļūst par realitāti.

Viņš nenogurstoši pulcē ap sevi cilvēkus, saved viņus kopā, izmanto savus starptautiskos kontaktus.

Daudzi diakonijas dievkalpojumi notiek Kreickirche draudzes telpās. Daudzi cilvēki izmanto darbu ar bezpajumtniekiem un zupas virtuvi. Palīdzību un atbalstu sniedz apģērbu veikals, bezmaksas medicīniskā aprūpe, daudzas pašpalīdzības grupas un invalīdu tikšanās vieta.

Mārtiņa Bībeles studijās un dievkalpojumos iesaistītie cilvēki paši izsaka savu viedokli. Viņš uzklausa cilvēkus, novērtē viņu viedokli par dzīvi un ticību Dievam.

Onkoloģiskās slimnīcas apmeklējuma laikā Martins satiek Liepājas Pedagoģiskās koledžas mākslas pasniedzēju Aiju. Viņa ienes krāsas ne tikai viņa spartāniskā dzīvoklī un viņu dēlam Ivaram.

Aija, viņa dzīves mīlestība, ir lieliska sarunu un dzīves partnere. Seko intensīvi un laimīgi gadi.

Pēc labiem 15 gadiem Aija mirst no vēža, Martins ir viņai blakus.

Martins turpina cīnīties un

Martins turpina nenogurstoši cīnīties par uzlabojumiem sociāli nelabvēlīgā situācijā esošajiem. Viņš padara Diakonijas centru par nopietnu ideju un padomu avotu un partneri Liepājas pilsētai.

Ar viņu iepazīstas Latvijas Veselības un sociālās labklājības ministrija.

Viņš cīnās vientuļā pozīcijā pret nacionālo baznīcu un bīskapu, kas neatlaidīgi pieturas pie fundamentālistiskās izpratnes par kristīgo ticību un dzīvi.

Tomēr daudzi cilvēki viņu novērtē kā godīgu un drosmīgu cilvēku, kurš cīnās par savu pārliecību un nežēlo sevi.

Pacilāts savas ģimenes un draudzes mīlestībā un rūpēs, kā viņš rakstīja vienā no saviem pēdējiem e-pastiem, viņš nomira pirms dažām dienām.

Un Mārtiņš mirst uzticībā: Mans Glābējs ir dzīvs.

Alfrēda lorda Tenisona dzejolis manu domu un atmiņu noslēgumā.

Martin kämpft weiterhin unermüdlich für Verbesserungen für sozial Benachteiligte. Er macht das Diakonija-Zentrum zu einer ernstzunehmenden Quelle für Ideen und Ratschläge und zu einem Partner für die Stadt Liepaja.

Das lettische Ministerium für Gesundheit und Soziales lernt ihn gerade kennen.

Er kämpft einen einsamen Kampf gegen die Landeskirche und die Bischöfe, die auf einem fundamentalistischen Verständnis des christlichen Glaubens und Lebens bestehen.

Viele Menschen schätzen ihn jedoch als einen ehrlichen und mutigen Mann, der für seine Überzeugungen kämpft und sich nicht schont.

Wie er in einer seiner letzten E-Mails schrieb, starb er vor wenigen Tagen, hochgehoben durch die Liebe und Fürsorge seiner Familie und seiner Gemeinde.

Und Martin stirbt im Vertrauen: Mein Retter lebt.

Das Gedicht von Alfred Lord Tennyson am Ende meiner Gedanken und Erinnerungen.

Smilšu krasta šķērsošana

Saulriets, vakara zvaigzne
Skaidrs aicinājums man
Un nebūs smilšu krasta kraukšķināšanas.
Kad es dodos jūrā

Taču, lai gan jūra kustas, tā, šķiet, guļ,
pārāk pilns ar skaņu un aerosolu,
Kad tas, kas nāca no bezgalīgās plašuma (dziļuma)
tagad atkal atgriežas mājās.

Krēslas, vakara zvani
tad tumsa
un nebūs atvadu sēru
kad atstāju kuģi.

Lai gan no mūsu laika un vietas
plūdi mani aiznesīs tālu
Es ceru, ka redzēšu savu pilotu aci pret aci,
Kad es šķērsoju krastu

Dievs, pasargā Mārtiņu.

Lūgšana

Brīnišķīgi aizsargāti ar labiem spēkiem,
mēs ar pārliecību gaidām to, kas varētu nākt.
Dievs ir ar mums vakarā un no rīta
un noteikti katrā jaunā dienā.

Amen

Jürgen, Oldenburg, 2021. gada 1. maijā

Draugam, mācītājam Mārtiņam!

Ar Mārtiņu Urdzi tuvāk iepazinos 2016. gadā, kad Liepājas Krusta draudze izstājās no LELB un sāka veidot savas attiecības ar LELBĀL (tagad LELB Pasaulē).

Kopš tā laika mūs saista gan dziļas un nopietnas sarunas un dalīšanās viedokļos, gan kopīga stāvēšana pretī pretvarām, kas ir gribējušas atņemt Krusta draudzes dievnamu un apšaubīt tās statusu. Esam dalījušies teoloģiskos jautājumos un domājuši par baznīcas vēsturi. Mūsu viedokļi ne vienmēr ir saskanējuši. Tomēr mums ir bijusi patiesa saskaņa un vienprātība par to, kas ir Baznīca un, kas ir draudze. Atļaujos teikt, ka esam bijuši vienā ceļā. Neskatoties uz dažu brīžu mūsu nesaskaņām uzskatos un izpratnē, to visu summējot, ar Mārtiņā esmu pieredzējis patiesu un dziļu draudzību. Tā noformulējās Krusta draudzes dievkalpojumos, sarīkojumos un kopības brīžos, kuros piedaloties, ieraudzīju, kā, iespējams, arī baznīcas tradicionālām darbībām neierastos procesos Mārtiņš savā vienkāršībā atklājās kā patiess Mācītājs, patiešām – Kristus kalps.

Tagad Mārtiņš ir fiziski no mums aizgājis. Bet, vai tiešām? Fiziski - jā, bet ne dvēseliski. Jo, kā Krusta draudzes ļaudis saka, tie vēl turpina un turpinās Mārtiņu iepazīt.

Sabiedrībā populāram, pazīstamam cilvēkam aizejot mūžībā, par šo cilvēku tiek teikti slavinoši, cēli vārdi. Bieži tā tiek mākslīgi radīts, pilnīgi iespējams, ne īpaši adekvāts priekšstats par šo cilvēku, kurš fiziski vairs ar mums nebūs.

Vakar, pavadot Mārtiņu mūžībā, man bija pavisam cita sajūta. Atvadu vārdi, cilvēku atmiņas skanēja dziļā harmonijā ar Mārtiņa mūžu, devumu šai pasaulei un līdzcilvēkiem. Tas radīja patiesa gaišuma un iekšējas harmonijas sajūtu. Atvadoties no Mārtiņa Urdzes, abstrakti, teorētiski skaisti vārdi nav vajadzīgi. Par viņu runā viņa dzīve. Te piepildās vārdi no Jāņa Atklāsmes grāmatas: “… viņu veiktie darbi tos pavada” (Atkl. 14:13).

Protams, daudziem no mums, domājot par Mārtiņu, ir sēras un zaudējuma pieredze. To īpaši izjūt Mārtiņa tuvinieki, Liepājas Krusta draudzes ļaudis, diakonijas darbinieki un neskaitāmie cilvēki, kuriem Mārtiņš ir palīdzējis, kurus atbalstījis, kurus uzklausījis, kurus mācījis.

Mārtiņa dzīves moto un devīze izpaudās vienā vārdā, kas arī likts Liepājas Krusta draudzes interneta mājas lapas nosaukumā “kalpot”. To var apliecināt draudzes locekļi, draugi un paziņas, arī neskaitāmie dzīves pabērni, kurus Mārtiņš uzrunāja, vadīja, noglāstīja, kuriem uzsmaidīja, palīdzēja, kurus savā ziņā arī glāba. Viņā atklājas ptiesas un grūtas kalpošanas lielais skaistums.

Mārtiņš bija patiesi atklāts, godīgs, bet arī maigs un iejūtīgs. Viņa atklātums un godīgums ne vienmēr bija patīkams un viegls. Tas mums parādīja pašiem sevi. Un Kristu. Arī Kristus taču mums aicina mainīties. To aicināja Mārtiņš. Pats to arī spējot un to īstenojot. Viņa prioritātes bija nevis ārējas un egoistiskas, bet tās balstījās viņa nerimstošajos meklējumos pēc Patiesības, pēc Kristus. To simbilizējot, pēc paša Mārtiņa vēlēšanās, pie viņa kapa, līdzās viņa aprūpēto ļaužu atdusas vietām tiks novietota Kristus statuja ar atvērtām rokām.

Viņš izveidoja patiesi dzīvu draudzi. Kā Kristus kalps, draudzes gans, kas ved cilvēkus pie lielā Labā Gana. Viņš nevienā dimensijā nebija atrauts no realitātes, kā tas vienā vai otrā situācijā ir manāms pie viņa amata brāļiem vai māsām. Mārtiņam ārējas formas nebija svarīgas. Tieši tas piesaistīja cilvēkus, Kristus, Patiesības meklētājus. Pie viņa piepildījās apustuļa Pētera vārdi: ’“jūs paši kā dzīvi akmeņi tiekat uzcelti par garīgu namu” (1. Pēt 2:5). Tā arī Liepājas Krusta draudze vispirmām kārtām ir Garīgs nams.

Arī Mārtiņa garīgais nams šajā dzīvē nu ir uzcelts. Bet katra celtne ir jāuztur, jāpiepilda, jāapdzīvo. To lai darām mēs – līdzgaitnieki, draugi, domubiedri – kalpojot, pieaugot, ejot uz priekšu. Bet Mārtiņu turpināsim iepazīt, arī viņam ejot tālāk Kristus tuvumā mūžībā.

Kārlis Žols

Ieraksts ir automātisks tulkojums no DeepL Translate.

Mārtiņš Urdze šajā desmitgadē ir bijis gaisma uz Jēzus sekošanas ceļa. Mēs esam zaudējuši brāli. Liepājā diakonija ir cietusi lielu zaudējumu.

Ieraksts ir automātisks tulkojums no DeepL Translate.

Mūsu iniciatīva sēro par mūsu drauga un padomdevēja Mārtiņa Urdzes nāvi. Liepājā mēs iemācījāmies viņu ļoti novērtēt. Ar viņa starpniecību mēs varējām palīdzēt, piemēram, Karostas bērniem, kā arī projektam "Cerību māja". Mēs atbalstījām viņu diakonijas darbā. Martina urdze un viņa padomi būs ļoti vajadzīgi. Lai viņš atdusas mierā. Mūsu ierakstu lapā mēs esam ievietojuši nekrologu www.initiative-liepaja.de. Es personīgi esmu zaudējis labu draugu Klausu Vīlandu. Mēs abi esam no Oldenburgas.

Klaus Wieland

Mārtiņam aizejot mūžībā…

Sāpēm rimstoties, atmiņu smaids, dziedina!

Mūsu tēviem kalpojot savā laikā Latviešu evaņģēliski luteriskā Baznīca Vācijā, gribot negribot bērnībā nācās šad un tad tikties. Spilgti atmiņā man palicis kāds notikums Sandbijas/Zviedrijā pāvestu mājā, pagājušajā gadsimta 60-tajos. Pēc gadskārtējās t.s. Bērnu kolonijas Ēlandes (zviedru: Öland) salas vasaras priekus baudīja reizēm arī mācītāju ģimenes un arī mācītāji, vecpuiši. Tā minētajā reizē prāvestu mājā ciemojās mācītāja Pauļa Urdzes ģimene, kurā nesen, Mārtiņam bija dzimis brālītis Pēteris, mācītāja Ringolda Bērziņa ģimene, ja nemaldos, mācītājs Augusts Ķele ar kundzi un vecpuisis mācītājs Kārlis Zuika (toreiz vēl no Anglijas). Vasara bija jauka un bīstami slavenie Zviedrijas odi, Ēlandes maigo jūras vēju nemīlot, mūs nemocīja. Dzīvojām draudzīgi, brālīgi, bet pāri visam priecīgi!

Kādu dienu man brālis Ints noklausījās kādu sarunu, Mārtiņa un vecpuiša mācītāja Kārļa Zuikas starpā. Mācītājs Mārtiņam jautā, vai viņš māmiņai, kurai nesen piedzimis viņa brālītis Pēteris arī palīdzot? Uz ko Mārtiņš atbild, ka jā! Palīdzot iztaisīt "pipī"! Mācītājs un vecpuisis (no Anglijas) lāga nesaprata, kas tas "pipī" tāds esot, un lūdza Martinām, izskraidot. Atbilde bija īsa, bet skaida: tas ir "aā" no priekšas un paps to sauc par darīšanām!

Mārtiņam un man kopā kalpot un draudzēties, kā mūsu tēviem, īsti nesanāca, un tā šīs sava laika piedzīvojuma Ēlandē man vienmēr paliks kā mīļa atmiņa. Atmiņā acu priekšā redzu Mārtiņu sēžam uz Sandbijas mācītāju mājas (muižas) kāpnēm!

"Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo Viņa priekšā visi ir dzīvi." (Lk 20,38).

Brūders Klāvs

Cilvēka mūžs nav starpbrīdis īss,
Cilvēka mūžs ir cilvēks.

(I. Gāliņš)

Izsaku līdzjūtību katram no Jums, kurš ikdienā, Diakonijas centrā bija kopā ar Mārtiņu.

Mārtiņš – Cilvēks, personība, kurš turēja rūpi par tiem cilvēkiem, kuri būtu pelnījuši vislielāko valsts un pašvaldības atbalstu.

Mārtiņš bija mazais bet reizē lielais, vārda labā nozīmē, īlens, kas durstīja, caurdūra un lika sadzirdēt cilvēku sāpju stāstus. Bija daudzu cilvēku mierinātājs.

Mārtiņa pietrūks, bet viņa klātbūtne noteikti nekur nepazudīs.

Turpiniet Mārtiņa iesākto, Jums noteikti būs atbalstītāji.

Kristīne Dzelme

Atvadu vārdi mācītājam Mārtiņam Urdzem (1960-2021)

Aizvadītās nedēļas nogale atnesa sēru vēsti. Pēc slimības 2021.gada 23. aprīļa pēcpusdienā Dieva mierā aizsaukts Liepājas Krusta evaņģēliski luteriskās draudzes un LELB Saraiķu draudzes mācītājs un Liepājas Diakonijas centra vadītājs Mārtiņš Urdze. Drosmīgs, krietns un godīgs Dieva vīrs. Garīdznieks, kurš no visas sirds rūpējās par cilvēkiem ne tikai garīgi, bet arī praktiski.

Mārtiņš Urdze dzimis 1960.gada 27.augustā Vācijas ziemeļrietumu pilsētā Oldenburgā trimdas latviešu garīdznieku ģimenē. Viņa tēvs Paulis Urdze kalpoja par mācītāju Oldenburgas apkārtnē un onkulis Jāzeps Urdze – par garīdznieku Bonnā. Arī Mārtiņa māte Gita Putce bija mācītāja, kura kalpoja Bredfordas, Līdsas un Mančestras draudzēs Anglijā. Tāpēc ir tikai pašsaprotami, ka Mārtiņš Urdze par savas dzīves ceļu izvēlējās teoloģiju. Pēc studijām Vācijas teoloģiskajās augstskolās 1990.gada 26.augustā viņš tika ordinēts par mācītāju.

1995.gadā garīdznieks pārcēlās uz Latviju, kur uzsāka diakonijas darbu un vēlāk kļuva par mācītāju Liepājas Krusta evaņģēliski luteriskajā draudzē.

2016.gadā mācītājs ar savu draudzi izstājās no Latvijas Evaņģēliski Luteriskās baznīcas (LELB), tā izsakot savu protestu pret tās lēmumu neļaut par mācītājām ordinēt sievietes.

2017.gadā Mārtiņš Urdze par ieguldījumu, organizējot un vadot sociālos projektus cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un viņu integrāciju sabiedrībā, saņēma goda titulu “Gada Liepājnieks”. Īsi pirms svinīgās ceremonijas viņš žurnālistiem paudis: ”Palīdzēt citiem – tas saistīts ar manu ticību. Esmu kristietis un uzskatu, ka Dieva mīlestību jāapliecina ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem – palīdzot cilvēkiem, kuriem ir grūti, lai arī viņi var piedzīvot kaut ko labu.”

M.Urdze arī uzskatīja, ka ikviens pārbaudījums cilvēkus dara stiprākus: “Tiesa, pie šāda secinājuma nonākam tikai tad, kad grūtībām esam izgājuši cauri. Esot jezgā, reizēm ir grūti saskatīt labo. Ceru, ka vecumdienās, atskatoties, varēšu pateikt: jā, tam visam bija jēga.” Kaut arī piedzīvot vecumdienas Tev netika lemts, taču – jā, Mārtiņ, Tavai nesavtībai un darbam cilvēku labā bija jēga! Par to Tev sirsnīgs paldies!

Mūžīgo mieru dodi Dievs viņam, mūžīgā gaisma lai atspīd!

Lāsma Gaitniece

Mīļai mācītāja Mārtiņa Urdzes sērojošai ģimenei, Liepājas Krusta draudzei, draugiem!

Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas pasaulē Virsvaldes un savā vārdā no sirds izsaku jums mūsu visdziļāko līdzjūtību. Mēs līdz ar jums skumstam un izlūdzāmies katram Kristus mieru, jo zinām, cik pietrūkst mācītājs Mārtiņš. Viņš aiz sevis atstājis dziļas pēdas jūsu sirdīs un dzīvēs. Viņš ir kalpojis kā patiess, Kristus aicināts un iecelts, Dieva svētīts, daudz mīlēts kalps! Viņa acis spēja saredzēt jūsu vajadzības un no sirds uzticīgi un atjautīgi strādāja, lai atrastu ceļu kā palīdzēt.

Dievnamā sludinātie Kristus vārdi diakonijas centrā pārtapa darbos. Mācītāja Mārtiņa Urdzes vārdi saskanēja ar viņa darbiem, ar visu viņa dzīvi. Lai Kristus žēlsirdībā dāvina katram sērotājam ticēt, ka ieejot mūžīgās dzīvības valstībā, viņam Pats Jēzus, mūsu Pestītājs, teica:

“Labi, Tu godīgais un uzticīgais kalps; Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu,
Es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava Kunga priekā!” (Mat. 25:21)

Ticēsim, ka viņam piepildījās arī apustuļa Pāvila ticības apliecinājumā:

„Ko acs nav redzējusi, un auss nav dzirdējusi,
un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis,
to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl!” (I Kor. 2: 9)

LELBP ar dziļu cieņu un pateicību piemin mācītāju Māriņu Urdzi. Paldies viņam par lielo un svētīgo darbu, paldies Dievam par viņam piešķirto sirdi, kalpošanas izpratni, ģimeni, draudzi un svētību. Lai tas ir Dieva svētais prāts, ka Viņa mieru un dziedināšanu mēs jūtam, ka ticības spēkā paļaujamies Viņa žēlastības un mīlestības spēkam.

Līdzjūtībā un lūgšanās vienota ar jums Kristus mīlestībā un Augšāmcelšanās cerībā!

Lauma Zušēvica, Archibīskape Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca pasaulē

Atvadoties no Mārtiņa Urdzes

Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans! Jes. 43:1

Mūsdienu sabiedrības problēma ir tā, ka nav vairs paraugu, kam gribētos līdzināties. Ar laiku vienmēr tiek piedzīvots un atklājas kas nepatīkams: savtība, alkatība, viltība, nenovīdība, liekulība, varaskāre…

Ar Tevi, Mārtiņ, bija citādi. Jo ilgāk un dziļāk Tevi iepazina, jo vairāk atklājās vienkāršība, sirsnība, miers, pazemība un pieticība. Tev bija laiks apstāties un noliekties pie tiem, kam citi labprāt vai pat steigšus paiet garām. Tu prati ieraudzīt tos, kam sāp, kam ir grūti. Tev bija drosme teikt patiesību un cīnīties pret netaisnību un liekulību. Tu aicināji uz to arī citus. Tev nebija svarīgas hierarhijas un ārēja izrādīšanās. Tu centies izlīdzināt robežas starp tiem, kam ir vara, un vienkāršajiem ļaudīm, tādējādi dodot vietu uzklausīšanai, sadzirdēšanai un cilvēcībai. Galvenais bija ieraudzīt Mazo cilvēku un kaut ko labu ikvienā.

Tos, kas nāk no mūsu vidus, mēs nenovērtējam, tāpēc ir prieks un pārsteigums saņemot labos vārdus no SEMPRE Accelerators projekta sadarbības partneriem:

Mēs visi priecājamies, ka mums bija iespēja iepazīties ar Mārtiņu, visjaukāko cilvēku, kādu jūs jebkad atradīsit uz šīs planētas. Mūsu mazajā Eiropas projektu un Eiropas finansējuma pasaulē, es domāju, ka reti sastopu kādu, kuram tik maz rūpēja nauda, bet gan pārmaiņas un to ieviešana cilvēku dzīvēs. Mums ir ļoti skumji, dzirdot, ka viņš mūs ir pametis, un varam tikai iedomāties, ko tam vajadzētu nozīmēt jums un jūsu kolēģiem, kā arī liepājniekiem, kuri ar viņu strādājuši katru dienu.

Tik ļoti augstu Tevi, Tavu personību un darbu ir novērtējusi starptautiskā sabiedrība Vācijā, Dānijā, Lietuvā, Igaunijā, Krievijā. Arī Spēcināšanas rokasgrāmata, pie kuras tapšanas Tu tik daudz strādāji kopā ar pārējiem, tiks veltīta Tev.

Vēl arvien turpinām Tevi iepazīt arī caur daudzajām vēstulēm un telefona zvaniem, kas turpina pienākt:

..uzzināju, ka brauks arī mācītājs un biju satraukta, jo domāju, ka visu ceļu vajadzēs klausīties par Dievu! ..viņš man neuzspieda domu par reliģiju un Dievu! Atļāva man aktīvi darboties un nonākt pie ticības pašai!

Viņš nebija no tiem "tipiskajiem" mācītājiem, kuri postulē, kas un kā būtu PAREIZI, viņš vienmēr ieteica klausīties sevī un paļauties uz Kristu. Tieši tāds viņš man paliks atmiņā – pārāks par visiem tieši tāpēc, ka tas nemaz nebija viņa mērķis, viņš to panāca ar savu gaišumu un sirsnību!.. viņš ir izcīnījis daudz cīņu, jo nelocījās līdzi visiem vējiem, bet pastāvēja par savu baznīcu, draudzi. Viņam nereti bija savs skatījums un domas, kas atšķīrās no citu baznīcu viedokļa. Tas, ko es sajutu, bija tas, ko nekad iepriekš tā nebiju no citiem mācītājiem sajutusi – viņš vienmēr sludināja Mīlestību, iecietību, pacietību, pieņemšanu. Nevis biedēja ar citātiem no Bībeles, bet stiprināja, atrodot īstās Rakstu vietas un pasakot tos pareizos vārdus. Tā ir liela māksla.

Viņš ir mans vienīgais īstais draugs, kas mani pieņēma tādu, kāds es esmu.

Kā atklājas līdzcilvēku teiktajā, pat neilga sastapšanās ir atstājusi viņos gaišumu un kaut ko no Tevis.

Tu netiesāji, neturēji aizvainojumu, bet tas, ko Tu sevī turēji, bija rūpes par citiem. Neaizmirstamas un vārdos nepasakāmas sajūtas bija, kad redzējām, kā raud ratiņkrēslam piesaistīts cilvēks, kuru Tu ar vēl diviem vīriem nesāt lejā pa kāpnēm no daudzdzīvokļu mājas 4. stāva, lai viņš pirmo reizi pēc četriem gadiem no savām četrām sienām tiktu ārā uz pasākumu un būtu kopā ar citiem ļaudīm. Viņa acis un asaras toreiz mēs neviens vairs nekad nespēsim aizmirst.

Cik gan neredzīgi un nedzirdīgi mēs esam savās siltajās, mājīgajās alās viens pret otru un tiem, kas dzīvo mums līdzās…

Tu biji patiess Dieva vīrs. Paldies par to, ko Tu mums mācīji – ne ar paceltu pirkstu, bet ar savu piemēru. Paldies par to, ka devi pārliecību par uzdrīkstēšanos sākt mainīt sevi un reizē lietas ap mums.

Dievs mūs katru noliek mums paredzētajā vietā īsu brīdi uz šīs zemes. Ko mēs katrs darām ar sev atvēlēto laiku, ar ko to piepildām, kādas izvēles izdarām, tas atstāts mūsu pašu ziņā.

Jāiet uz priekšu! Tu vienmēr teici. Mums bieži būs jāpiestāj savā skrējienā un jāpadomā – Kā Tu būtu rīkojies? Vai tas, ko mēs darām, sagādātu Tev prieku? Paturot prātā Tavu vēlējumu: Uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu (1. Pēt. 2:5), mēs sakām paldies, Tev, Mārtiņ! Mūsu gaišās domas un mīlestība, lai Tevi pavada gaismas ceļā uz Mūžību! Mums vēl jāpastrādā vārtu priekšā un jāturpina Tavs iesāktais darbs, bet Tev mēs šobrīd teiksim – uz tikšanos!

Uz redzēšanos, mīļo Mārtiņ!

Liepājas Krusta draudze un Diakonijas ļaudis

“Tas Kungs lai pasarga Tavu iziešanu un ieiešanu no šī laika mūžīgi.” (Ps.121)

Atmiņā paliks Mārtiņa vienkāršais smaids, viņa atvērtība.

Viņam atradās laiks palīdzēt tiem, kam visgrūtāk šajā pasaulē.

Bijām kopīgi Jāņos, kur Mārtiņš bija priecīgs un spēlēja ar jaunajiem cilvēkiem futbolu.

Atmiņā ir arī rīta lūgšanu brīži Diakonijas telpās, kurus Mārtiņš vadīja. Tas bija svētīgi.

Pie Mārtiņa varēja pieiet parunāt tā, pavisam vienkārši, aizmirstot, ka viņš ir mācītājs. Cilvēks ar plašu sirdi.

Lai Dieva miers Kunga godībā Mārtiņam. Viņa labie darbi viņu pavada. Daudziem šeit uz šīs zemes pietrūks Mārtiņa, bet Mārtiņš ir tagad sava Pestītāja godībā, kur mēs visi, kas esam savu dzīvi atdevuši Kristum, tiksimies!

Tā būs brīnišķīga diena!

Linda

Tā gaisma, ko izstaro svece,
Tas gaišums, kas liesmiņā plīvo,
Tas izplēn un pazūd, un gaist,
Bet gaisma, kas cilvēkā dzīvo,
Un siltums, ko izstaro sirds,
Tas nezūd - tas paliek un mirdz.
(V. Egle)

Mācītājs Mārtiņš Urdze – par viņu pirmo reizi dzirdēju 2005. vai 2007.gadā no manas kolēģes Dzintras, zināju, ka labs cilvēks, kurš cenšas palīdzēt jebkuram...

Iepazinos ar Mārtiņu 2017.gadā, kad Mārtiņš organizēja tikšanās ar iedzīvotājiem dažādos pilsētas mikrorajonos, draudzē. Diskutējām par dažādām problēmām un iespējamiem risinājumiem...

Ļoti labsirdīgs un gaišs cilvēks...

Ludmila Rjazanova

Mēs atvizmojam katrs savā starā.
Es zinu, ka mums nebūs svētvakara.
Jo māja mums no liepu lapām celta.
Tās visas -- sirds veidā, neviena nav no zelta.

Gitiņ,Tabita un Tom, Dievs remdēs sāpes un Mārtiņam lai tur augšā gaiši, gaiši.

Maija Dobelniece

Kad iepazinu Mārtiņu, viņš galvenokārt bija Tabitas lielais brālis. Reizēs, ka tikāmies Oldenburgā, kopā karstu tēju dzerot ar visu ģimeni dzīvojamā istabā, sarunas bieži bija nopietnas, teoloģiskas un man ļoti iespaidīgas.

Iepazīstot Mārtiņu mazliet tuvāk, atklājās viņa klusais humors ar mazo smīnu, viņa futbola interese un foršā mūzikas gaume. Viņa speciālā, šlenderīgā gaita, abas rokas iebāztas kordbikšu kabatās, vienreizēja.

Kā mācītāju Mārtiņu piedzīvoju ļoti reti, bet biju ļoti pateicīga, ka viņš bija vietā 1996.gadā, un izvadīja manu vecmammu Ģiģu meža kapos pie Rucavas. Viņš atrada mierinošus, mīļus vārdus un atceros smuko gaisotni pēc izvadīšānas, kad sēdējām visi kopā ārā manas vecmammas dzimtajās mājas dārzā.

Esmu domās ar jums, visu mīļu,

Maija

Mārtiņš man vienmēr paliks atmiņā, kā cilvēks, caur kuru piedzīvoju Dieva mīlestību. Es gandrīz neko neatceros no tā, ko viņš ir teicis par ticības lietām, lai gan tieši viņš bija tas, kurš bija man līdzās laikā, kad sāku ticēt Jēzum, es tikai atceros, ka ļoti bieži gāju ar viņu runāties, kad Diakonija vēl atradās Jūrmalas ielā un saņēmu uzklausīšanu, pieņemšanu, mīlestību. Kad pats biju slimnīcā, viņš mani apciemoja un vienu reizi atceros, ka viņš man uzdāvināja apelsīnu. Atceros, ka viņš bija īsts zaļās tējas cienītājs, jo katru reizi, kad biju pie viņa mājās, viņš mani cienāja ar zaļo tēju. Pedējā saruna man ar Mārtiņu bija 19. aprīlī. 21.aprīļa vakarā man bija uz sirds un mēs vīru grupā lūdzām par Mārtiņu, lai tā Kunga prāts notiek. Mārtiņš vēl bija dzīvs, bet atceros, ka dažas dienas pirms viņa aiziešanas, es pamodos pa nakti un raudāju par Mārtiņu.

Māris Gudriķis

Jau pagājušā gada novembrī Mārtiņš vairs nejutās īsti labi. Viņš sūdzējās par nogurumu un apetītes zudumu, bet ilgi gaidītā brukas operācija tika pārcelta Kovida pandēmijas dēļ. Janvārī viņam vēders sāka justies uzpūties un kļuva grūti ēst. Pienāca marta sākums, pirms ārsti atrada slimības cēloni un diagnosticēja vēža metastāzes vēderā, bet precīzo augoņa atrašanās vietu tā arī neizdevās noteikt. Liepājas slimnīcas onkoloģijas nodaļā sākās ārstēšana ar ķīmijterapiju, kuru Mārtiņš turpināja mājās ar tabletēm.

Mēs labi apzinājāmies, ka Mārtiņa slimība nav ārstējama. Tai pat laikā, uzsāktā ķīmijterapija deva cerību, ka varbūt tomēr izdosies, kaut nedaudz, paildzināt viņa mūžu.

Mārtiņš negrasījās mest plinti krūmos un vienkārši padoties. Pirmo ķīmijas kursu viņš izcieta, bet tas prasīja ļoti daudz spēka. Uz ēšanu viņam bija sevi jāpiespiež, jo ēstgribas vairs nebija un daudzus ēdienus viņš slikti panesa. Kādu rītu viņš uzkāpa uz svariem, un pats bija pārsteigts, ka ir zaudējis vairāk nekā 20 kilogramus. Laiks, ko varēja veltīt telefonēšanai, datora darbiem, kārtošanām vai sarunām, kļuva aizvien īsāks, bet vēlme pēc atpūtas un klusuma pieauga. Krusta draudzes dievkalpojumos Zoom viņš turpināja piedalīties līdz beigām.

Izciest vēl vienu ķīmijas tūri, tam Mārtiņam pietrūka gan spēka, gan pārliecības par tās jēgu. Paldies Dievam, starplaikā bijām atraduši ārstu atbalstu un bija nodrošināta medicīniskā aprūpe mājās, kā arī mums bija kliedētas bažas par to, ka viņam varētu nākties lieki mocīties vai nonākt slimnīcā uz neatgriešanos.

Mūsu iespaids ir, ka Mārtiņš jau labu laiku bija sagatavojies miršanai, gan praktiskos jautājumos, kurus, iespēju robežās, bija nokārtojis, bet jo īpaši pats sevī - viņš paļāvās uz Dievu. Pirms dažām nedēļām Mārtiņš mums (Gitai, Tabitai, Tomam) stāstīja par to, kā vēzis ir uzlicis zīmogu viņa dzīvei: sēklinieku vēzis pirms 40 gadiem, pēc kura ārsti viņam paredzēja tikai īsu mūžu, bezdibenīgi smagā pieredze pavadot Aiju nāvē un tagadējā saslimšana. Mārtiņš ļoti uzsvēra to, ka šī pieredze nav bijusi tikai negatīva un šausmīga, bet kā tā ir palīdzējusi labāk saskatīt dzīves vērtības un novedusi pie lielākas skaidrības ticības jautājumos.

Mēs esam pateicīgi par to, ka, īsajā laika sprīdī pirms izsīka viņa spēki, varējām būt kopā ar Mārtiņu sarunās, lūgšanās un klusumā. Vakaros bieži vien piestāja arī Aijas dēls Ivars. Kopīgu Lieldienu svinēšanu izjutām kā īpašu dāvanu.

Kaut zinājām, ka nav daudz laika, Mārtiņa nāve piektdienas pēcpusdienā bija pēkšņa. Iepriekšējā vakarā viņa stāvoklis strauji pasliktinājās. Viņa māsa Tabita bija līdzās ar viņu.

Šonedēļ Mārtiņa baznīca (Krusta baznīca) būs atvērta katru dienu (no 25. līdz 30. aprīlim) no 16:00 – 18:00, lai jebkurš varētu nākt piedomāt par viņu.

Bēres notiks nākam sestdien, 1. maijā. Zīmīgi, ka tā ir Aijas un Mārtiņa kāzu dienu. Būs iespēja atvadīties no Mārtiņa sestdienas rītā no 09:30 līdz 13:30 Krusta baznīcā. Pēc tam zārku un ziedus aizvedīs uz Limbiķu kapsētu, kur notiks bēres tuvinieku lokā. Limbiķu kapsētas tuvumā atrodas sociālais aprūpes centrs "Iļģi”, par kura iedzīvotājiem Mārtiņš daudzus gadus rūpējās. Viņš sev izvēlējās vietu kapsētas tālākajā, pamestajā daļā, kur tiek apbedīti "Iļģu” iemītnieki. Pēdējais projekts, ko viņš mums ir uzdevis, ir šajā vietā uzstādīt pieminekli - Jēzus ar atvērtām rokām. Uzraksts būs:

"Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi. Es jūs gribu atvieglināt.” (Mat. 11:28)

Gita, Tabita un Toms

Ieraksts ir automātisks tulkojums no DeepL Translate.

2003. gadā Oldenburgas Svētā Jāņa ordeņa apakškomanda pārņēma draudzes sponsorēšanu Latvijā no toreizējās Oldenburgas Diakonijas draudzes (Diakonisches Werk). Toreiz es pat nezināju, kur tieši atrodas Latvija, nemaz nerunājot par Liepāju, un neko nezināju par daudzajām vēsturiskajām saiknēm starp Oldenburgu un Latviju.

Dažas nedēļas vēlāk vētrainā jūras braucienā es kopā ar Rocksien pāri un 5,5 tonnu kravas automašīnu ar palīdzības sūtījumiem ar prāmi aizpeldēju uz Liepāju, kur ieradāmies vakarā pulksten 22, diezgan noguruši un ar jūras slimību. Muitā mani satika slaids, garš, mazliet neveikla izskata draudzīgs vīrietis, kurš sirsnīgi sagaidīja un ar dažiem vārdiem izvadāja mani cauri neveiklajai muitas un iebraukšanas kontrolei - Latvija vēl nebija ES, un draudzīgais vīrietis jau pirmajā tikšanās reizē parādīja savu kompetenci, daudzi cilvēki Liepājā viņu pazina un saistīja ar baznīcu.

Tā es iepazinos ar mācītāju Martinu Urdzi, un mēs uzreiz viens otram iepatikāmies. Šīs pirmās tikšanās rezultātā mūsu apakškomiteja turpmākajos gados izvērsa plašu darbību, palīdzības pārvadājumus, naudas un preču ziedojumus, vairākus individuālus un trīs grupu braucienus uz Latviju, es pats Liepājā biju aptuveni divdesmit reizes. Arī vācu baznīcu atbalsta dēļ viņš Latvijā bija neērts pamācītājs, taču viņu nevarēja ne aizmirst, ne atstumt. Ar lielu neatlaidību viņš cīnījās par diakonijas draudzes saglabāšanu un ideju, un viņu nenobiedēja neveiksmes un masveida pretestība. Sinodē Rīgā, kur beidzot atkal tika atcelta sieviešu ordinācija un apstiprināts Latvijas oficiālās baznīcas arvien pareizticīgāks kurss, viņa balsi un nostāju nevarēja ignorēt.

Mārtiņš Urdze nomira 2021. gada 23. aprīlī pēc īsas smagas ļaundabīgas slimības slimības un tika apglabāts 2021. gada 1. maijā Latvijā, Azila Iļģu kapsētā pie Liepājas pilsētas vārtiem.

Par šī patversmes iemītniekiem, kur 2003. gadā vēl aizvien tika izmitināti nemierīgi cilvēki, invalīdi, vājprātīgi cilvēki un mirstoši cilvēki mežonīgā apjukumā, dažkārt gluži kā cietumā, viņš vienmēr enerģiski cīnījās, un viņš bija arī ļoti lepns, ka varēja mums parādīt, kā 10 gadus pēc ES palīdzības uzsākšanas apstākļi bija būtiski uzlabojušies gan strukturāli, gan saturiski - mums ātri atpazīstami. Viņa uzticība slimajiem, vājajiem, invalīdiem un nelabvēlīgā stāvoklī esošajiem visā reģionā bija neticama, viņš bija drosmīgs savas baznīcas un valsts varas priekšā, viņš neuztraucās par savu sociālo vai finansiālo stāvokli, diemžēl viņš neuztraucās arī par sevi, viņš "sakot pēc sakāmvārda" nebaidījās ne no nāves, ne no velna. Es reti esmu sastapis tik tiešu un pārliecinātu cilvēku par Evaņģēliju.

Viņam un viņa tīklam esam parādā daudzas tikšanās un pieredzi, mazas aprūpes stacijas laukos, kuras varējām apgādāt ar lietotām aprūpes gultām, kontaktus ar citām draudzēm un mācītājiem Latvijā, ekskursijas pa krāšņo Rīgu, vairākus kontaktus ar Ilgi patversmi un tās iemītniekiem, īsu lūgšanu dievkalpojumu pie pieminekļa nogalinātajiem ebrejiem Karostas pludmalē.

Dažas dienas pirms nāves Mārtiņš Urdze mani pa e-pastu informēja par savu veselības stāvokli, viņš bija mierīgs un pozitīvi noskaņots, mums bija iespēja atkal aprunāties arī pa telefonu.

Svētā Jāņa ordeņa Oldenburgas subkomandērija sēro par ilggadējā drauga un sadarbības partnera zaudējumu un cer, ka viņa mūža darbs Liepājā turpināsies.

Dr. Michael Jonas, Oldenburg

Ieraksts ir automātisks tulkojums no DeepL Translate.

Mt.ev.9, 36 Un, redzēdams ļaudis, Viņš noskuma, jo tie bija satraukti un izklīduši kā avis, kam nav ganu. 37 Tad Viņš sacīja Saviem mācekļiem: "Raža ir liela, bet strādnieku maz.

Dārgie brāļi un māsas, dārgie draugi!

Ar lielām skumjām šodien uzzināju, ka mūsu Kungs Jēzus Kristus šodien aicinājis mājās mūsu brāli mācītāju Mārtiņu Urdzi. Mūsu pirmā doma ir par ģimeni, mēs esam kopā ar viņiem domās un lūgšanās kā sērotāji.

Draudze ir zaudējusi savu ganu, un tomēr tā var justies mierīga, jo ir pārliecināta, ka labais Gans Jēzus Kristus neatstās to vienu trūkumā. Lielās ražas novākšanas laikā mums ļoti pietrūks pašaizliedzīga un centīga strādnieka.

Ir aizgājis vērtīgs kolēģis un draugs, kura padomu un dalīšanās mūsu kopīgajā diakonijas darbā man ļoti pietrūks. Mums vēl bija daudz plānu nākotnei, bet mūsu Kungs un Dievs savā neizmērojamajā gudrībā nolēma citādi.

Mārtiņš Urdze kā teologs, mācītājs un nenogurstošs darbinieks plašajā diakonijas jomā paliks neaizmirstams.

Viņa ceļš uz zemes ir beidzies. Mums ir palikusi dzīva piemiņa un uzdevums turpināt viņa darbu laikā, kas mums atlicis.

Mācītājs Mindaugas Kairys, Lietuvas Nacionālās luterāņu diakonijas asociācijas direktors

Ich denke oft an Martin, wenn ich meine Runden im Wald laufe...

Mitten zwischen all den prächtigen, leuchtend grünen Bäumen liegen vereinzelt gefällte oder vom Sturm oder Blitz gefallene Bäume, deren Leben zu früh ein Ende fand.

Und obwohl sie am Boden liegen, geben sie Leben und Schutzraum für so viele Pflanzen und Tiere. So geben sie Leben auch nach ihrem Tod.

Wenn ich so durch den Wald laufe und diese Bäume betrachte, muss ich an Martin denken -

wie er während seines Lebens Geborgenheit gab, Menschen schützend unter seine "Blätter" nahm,

aber wie er eben auch nach seinem Tod noch viele Menschen weiterwachsen lässt und der Schutzraum, den er geschaffen hat, ihnen weiterhin Schutz gewährt...

wie jeder gefallene Baum.

Nicole Rönnspieß

Viens no maniem pirmiem piedzīvojumiem ar Mārtiņu bija viņa dzimtās pilsētas VfB Oldenburg futbola spēles apmeklējums pirms apm. 40 gadiem ar Tomu. Abi brāļi ļoti atbalstīja šo komandu un dzīvoja līdzi kluba veiksmēm un neveiksmēm. Spēles laikā man uzkrita Mārtiņa maigi smaidošā nostāja iepretim komandas atkārtotai neveiksmei. Šo mīļi smaidošo nostāju pret ikdienas izpriecēm reizē ar nopietnību garīgos meklējumos saredzēju katru reizi, kad Mārtiņu satiku nākamajos gadu desmitus.

Vēlāk dzīvē viņš ar lielu mīļumu Liepājā apglabāja manu tēvu. Par to viņam vēlreiz gribu teikt paldies! Mārtiņu vienmēr atcerēšos ar šīm divām īpašībām- mīļu smaidu pret cilvēkiem un lielu nopietnību attiecībā pret Dievu.

Niks

Ieraksts ir automātisks tulkojums no DeepL Translate.

Piektdienas vakarā mūsu draugs Jirgens mani dziļi aizkustināja ar ziņu, ka mūsu Martins ir pametis šo pasauli.

Es ciešu kopā ar jums un esmu dziļi sarūgtināts par drauga nāvi, kurš ir mana pirmā apzinātā atmiņa manā dzīvē. Pēdējās dienās un nedēļās es ar Martinu pastāvīgi sazinājos ar WhatsApp un zināju, ka šis brīdis pienāks. Tomēr diena, kad dzīve beidzas, ir pārliecība, kas liek apzināties mūsu būtības neaizsargātību un mīlestības spēku draugu starpā. Mēģinu rast mierinājumu, apzinoties, ka kādā 1980. gada vakarā mēs jau bijām saņēmuši briesmīgas ziņas, bet pēc tam Martins un visi viņa tuvinieki saņēma dāvanu - gandrīz 41 gadu skaistu mirkļu. Neticams radošums kopienā, kas bez Mārtiņa nepastāvētu, uz visiem laikiem paliks Liepājā un daudzu atbalstītāju atmiņā.

Es nekad neaizmirsīšu skaistās dienas, ko piedzīvojām, viesojoties Liepājā. Brīnišķīgās kāzas ar Aju un Mārtiņu, kas man vienmēr paliks kā lieliskas Dieva dāvanas simbols. Man atmiņā ir palikušas tik daudzas stundas un dienas no bērnības, mūsu jaunības un pieaugušo gadiem, kad varēju piedzīvot to, kas diemžēl nav dots visiem. Beznosacījumu draudzība, lojalitāte un gandrīz akla uzticēšanās viens otram, kas katru tikšanos, pat pēc ilgāka laika, padarīja par mirkli, it kā dienu iepriekš mēs būtu redzējušies pēdējo reizi.

Kerstiņai un mūsu bērniem Mārtins, kad viņš bija šeit, vienmēr bija daļa no mūsu ģimenes, dažkārt vairāk nekā mani brāļi un māsas.

Novēlu jums izturību, lai kopā labi pārdzīvotu šīs dienas. Es zinu, ka Mārtiņa vieta jūsu sirdīs un atmiņās ir apvīta ar mīlestību un gaismu.

Es sūtu jums visu savu spēku un pārliecību, kas man ir, un es esmu ar jums kopā ar savu sirdi un domām.

Olaf

Mācītāja Jirgena Filipsa (Jürgen Philipps) uzruna Mārtiņam Urdzem veltītajā piemiņas brīdī 2021. gada 27.augustā.

Mīļā draudze!

Un tagad saka tas Kungs, kas Tevi radījis:
Nebīsties, jo es tevi atpestīju;
es tevi saucu tavā vārdā;
tu esi mans.
(Jesaja 43,1).

Nebīsties, teica Dievs, saka Dievs Mārtiņam, saka Dievs mums. Tu esi pasargāts manā mīlestībā, dzīvē, miršanā un nāvē, tagad un uz visiem laikiem.

Jo es Tevi atpestīju, es jūs atpestīju, saka Dievs, mana mīlestība pret jums nepazīst robežas.

Es Tevi saucu Tavā vārdā, Mārtiņ. Es pazīstu tavu spēku un arī tavu vājumu, un arī visu to smagumu, ko tu nesi kopā ar tiem cilvēkiem, kurus Dievs tev uzticēja.

Dievs saka: Es tev eju līdz. Es esmu kopā ar Tevi, Tu piederi pie manis, Tu man esi mīļš. Jūs man esat mīļi.

Mīļā draudze.

Savā pēdējā vēstulē Mārtiņš man rakstīja dziļu mieru un paļāvību. Viņš mani žēlo: Man iet labi, esmu Dieva pasargāts. Esmu apņemts no to cilvēku mīlestības, kas ir ap mani.

Dievs raugās uz mums ar mīlošu skatu. Dievs ir ar mums. Mārtiņš visu savu dzīvi dzīvoja šajā pārliecībā.

Tas viņam deva drosmi! Tas viņam deva spēku dāvināt tik daudz mīlestības.

Mārtiņš dzīvoja kopā ar Krusta draudzi un Liepājas diakoniju, sekojot Dieva dēla Jēzus Kristus pēdās.

Jēzus Kristus saka:

Ko jūs esat darījuši kādām no manām vissmazākajām māsām un brāļiem, to jūs esat man darījuši. (Mat. 25,40)

Mārtiņš bija līdzās ar savu sievu Aiju, savu ģimeni, saviem draugiem un draudzenēm; Mārtiņš bija līdzās ar savu draudzi, cilvēkiem grūtībās, nabagajiem un slimajiem.

Viņš neatlaidīgi cīnījās ar lielu mīlestību un pazemību par savējiem. Viņš mūs iedvesmoja to arī darīt.

Drošsirdīgi un bezbailīgi viņš iestājās par taisnīgumu un žēlsirdību, jo Dievs mīl taisnīgumu un žēlsirdību.

Mārtiņš nesaudzēja nedz sevi, nedz savus spēkus.

Viņa dzīves mērķis bija veidot diakonisku draudzi, Jēzus Kristus pēctecībā.

Kristīgu draudzi, kurā bezpajumtnieki var paēst, kurā saslimušie var saņemt palīdzību, arī bez maksas, kurā trūcīgie var saņemt drēbes, kurā visi var pulcēties, dzīvot un strādāt kopā, un kurā neviens netiek izstumts.

Kristīgu draudzi, kurā cilvēki sarunās par Bībeli pārdomā savu dzīvi un dalās ar to, kurā svētbrīžos un dievkalpojumos kopā lūdz un sludina Dieva priecīgo vēsti.

Jo Dievs ir dzīvības avots, un viņa gaismā mēs redzam gaismu. (ps.36,10)

Dieva gaisma spīd tumsībā un tumsu padara gaišu.

Mārtiņš dzīvoja, lai nestu šo Dieva gaismu cilvēkos, lai dotu tālāk Dieva mīlestības vēsti un dzīvotu pēc tās.

Jo Dievs ir mīlestība; un kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā, un Dievs viņā. (1.Jņ.4,16)

Mārtiņš ir un paliek mums liela priekšzīme, mīļš cilvēks, draugs, brālis Kristū; un viņš dzīvo tālāk mūsu atmiņās un mūsu sirdīs.

Dievs lai svētī un pasargā Mārtiņu.

Amen

Tu pazini roku zvaigznes, kas dedz,
To roku, kas glāstīt prot liegi.

Nu tavējo seju puskrēsla sedz
Un šķidrauts kā baltākie sniegi.

Neviens no mazajiem nebij’ tev svešs
Ne namos, ne ielu stūros.

Tā mūžīgi lolojams dvēseļu mežs,
Kas ieslodzīts mēmuma mūros.

Tu devi no sevis visu, kas krāts
Gan miesai, gan dvēselei, garam.

Un tāpēc tu aizej kā norunāts
Cauri tumsai un neesmes svaram.

Tu aizej laikā, kad pūpoli zied,
Pats laika un Mūžības vētīts.

Bet dvēsele neraud, dvēsele dzied,
Jo devējs pat nāvē top svētīts.

Raivo Bitenieks

Ieraksts ir automātisks tulkojums no DeepL Translate.

Tas ļoti sarūgtina, jo vienmēr cilvēki, kas palīdz citiem un ir nelabvēlīgā situācijā, aiziet pārāk agri. Diakonijā ir tik daudz sirds un dvēseles, tik daudz rūpju par kopienu - ar daudzām idejām par kopienas integrāciju, kad es domāju par mājokļu projektu.

Es ceru un novēlu, lai mācītāja Urdzes nepastarpinātais dzīves darbs varētu turpināties un lai tālredzīgā draudzes kopiena spētu uzvarēt visus šķēršļus.

Es arī ceru, ka diakonija turpināsies un ka maznodrošinātajiem cilvēkiem būs mājvieta.

Solidarizējoties,

R. Giani

It is so sad news that Pastor Martin Urdze has passed away. My sincerest condolences on the passing of Martin Urdze to his mother, to his congregation of the Church of the Cross, Diacony members and to everybody who knew him. He was a very special pastor and he will be missed by many - helping others was related to his faith.

I met Martin Urdze in St. Anna Church when he arrived in Liepaja, Latvia in the 1990s (I cannot recall the precise date). I was very surprised that he told me that he is going to take care of disabled people. At that time I had seen only women doing that kind of work. He inspired me and my girl quides and I visited old and disabled people in Social Care Centre Iļģi.

At that time I was a leader of girl quides. Unfortunately, it was too hard for me to visit old and disabled people - all I saw there scared me a lot. After that I didn't meet Pastor Martin Urdze, my life path went in a different direction.

I am sure that his life will illuminate the path he began and left behind.

Selga Eglite

Reizēm es draugiem un paziņām stāstu par ģimeni. Kad vēlos raksturot ļoti speciālu cilvēku, es parasti nosaucu Mārtiņu. To es turpināšu darīt.

Ar Mārtiņu iepazinos tikai tad, kad jau biju pieaugusi. Man viņš vienmēr bija ļoti iespaidīgs, jo rīkojās tā, kā runāja. Taipat laikā, viņš nemaz nešķita briesmīgs. Viņš bija tik silts, tik atvērts un pretimnākošs.

Viņa mājās vienmēr apkārt metājās futbola žurnāli. Tas padarīja viņu tik cilvēcīgu, tik pieejamu, tik "normālu". Tas viss kopā viņu man, savā veidā, padarīja par morālu paraugu. Paraugu, kas man neradīja nekādu spiedienu - tas nebūtu bijis viņam piemēroti; šajā ziņā tas bija ļoti viegls paraugs.

Šodien es sēžu šeit, tālu, Darmštatē. Un esmu pateicīga, ka varēju iepazīt Mārtiņu.

Sigita

Atvadu vārdi mācītājam Mārtiņam Urdzem (1960-2021)

Pirmo reizi mācītāju Mārtiņu satiku Diakonijas rīkotajā ekskursijā tālajā 1998 gadā. Ekskursija bija uz Lietuvu un kaimiņiene Zigrīga mani uzaicināja. Pēc tam uzzināju, ka brauks arī mācītājs un biju satraukta,jo domāju, ka visu ceļu vajadzēs klausīties par Dievu! Par mācītājiem nezināju neko,asociācijas tikai no filmām. Pienāca autobuss, visi kāpa iekšā, jautāju : Mācītāja nebūs? Tas ir mācītājs! – man atbildēja. Liels bija mans pārsteigums, ieraugot Mārtiņu... Parasts cilvēks – jauks, smaidīgs, sirsnīgs ar lielu vācu akcentu! Mārtiņš mani sajūsmināja uzreiz, galvenais ne šajā ekskursijā ,ne arī ilgi pēc tam, mācītājs man neuzspieda domu par reliģiju un Dievu! Atļāva man aktīvi darboties un nonākt pie ticības pašai!

Liels paldies Mārtiņam par visu, ko manā dzīvē devis!

Signe

Šis laiks...
Šis laiks pārāk īss
Lai naidotos, peltu, nīstu,
Mēs nākam, lai pasauli darītu šķīstu!
Mainītu cilvēces domas un prātu,
Kādus atgriezt, lai pasargātu –

Šis laiks pārāk īss...
Darba tik daudz – 
Tēvs! Kāpēc? 
Tik ātri, mani Mājās sauc!

Signe

Ieraksts ir automātisks tulkojums no DeepL Translate.

Man ir ļoti žēl Mārtiņa zaudējuma, un es vēlos izteikt līdzjūtību jums un ģimenei!

Vēlos arī dalīties, ka ar Mārtiņu iepazinos Jērvenpē 2011. gadā un kopš tā laika vairāk vai mazāk reizi gadā satiku viņu LVF Conviviality "solidaritātes grupā" līdz Doornai/Amsterdamai 2019. gadā.

Es viņu atcerēšos kā sirsnīgu, bet atvērtu cilvēku ar siltu smaidu, kas iesaistīts katra cilvēka cieņas iekļaušanā.

Man patika viņa dievkalpojumi un sprediķi, kuros centrā bija iekļaujošā Dieva mīlestība caur Kristu.

Es loloju viņa piemiņu un ceru, ka ģimene un tuvākie draugi atradīs spēku pārdzīvot zaudējumu un drosmi turpināt dzīvi nākamajā laikā.

Sveicieni no Oslo, Norvēģijā

Steinar Eraker, Pastor in the Church City Mission of Oslo

Ar Mārtiņa Urdzes kungu iepazinos 90.gados, kad Liepājas pilsētas labvēle un sadraudzības ar pilsētu Darmštati iniciatore Valtraute fon Tīzenhauzena, būdama šeit, apmeklēja Iļģu pansionātu, jo sāka aktīvi darboties sociālajā jomā. Tur notika arī lielas divpusīgas tikšanās, kurās mani arī uzaicināja kā tulku. Jau tad man radās ļoti labs iespaids par mācītāja kungu. Es sapratu arī to, ka viņš nebija tik svešs šajā sociālajā iestādē un varēja tad jau daudz ko pastāstīt par pansionāta iemītnieku dzīvi un dot labus padomus. Arī tālākos gados mēs nejauši satikāmies dažādos pasākumos, arī semināros. Viņš vienmēr bija laipns un draudzīgs. Krusta baznīcā bez dievkalpojumiem brīžiem bija, piemēram, monoizrāde, veltīta Lieldienām, vācu valodā, ko rīkoja Gētes institūts. Tur mūsu Liepājas vācu-latviešu tikšanās biedri varēja piedalīties ļoti kuplā skaitā un pēc tam aprunāties ar rīkotājiem.

Manā atmiņā palika bez tā Ābolsvētki, kurus katru rudeni rīkoja baznīcas sētā. Es izsaku savu līdzjūtību visiem šī jaukā un gaišā cilvēka tuvākajiem, aizvadot Mācītāju Mārtiņu Urdzi Mūžībā…

Ruhe in Gott!

Taisija Hristoļubova un Liepājas vācu-latviešu tikšanās centra biedri

Mīļā Gita,

Mārtiņš aizgājis mūžībā. Es viņu gan personīgi nepazinu, bet zināju par viņu no stāstiem. Zināju par viņa studijām, par darbu Latvijā Liepājas draudzē, par diakonijas centru, kuru viņš izveidoja. Zināju arī par viņa slimību un viņa spēku dzīvot un darboties. Ir skaisti kā Tu apraksti Tavu bērnu savstarpējo tuvumu un atbalstu.

Sveicinu Tevi un Tavus mīļākos ar šīs dziesmas vārdiem

Kad kapu zvani dziesmu sēru
Par tiem, kas aizgājuši dzied,
Kas izsmelt spēs tad sāpju mēru,
Mums sirdī rimtu prieku lies.

Bet Tu, kas mūsu gaitas lemi,
Liec ceļu sākt un ceļu beigt.
Tu, Dievs, kas visu dod un ņemi,
Dod spēku ar’ Tev pretim steigt.

Un tad, kad kapu zvani klusi
Par tiem, kas aizgājuši dzied,
Kad acis as’rām pielijusi,
Nāc, Dievs, mums mieru sirdī liet:
Bez Tevis krusts mūs nospiež grūti,
Nāc, miera Dievs, mums mieru sūti!

Sirsnībā,

Vaira

Lauma

Atvadu vārdi mācītājam Mārtiņam Urdzem (1960-2021)

“Mācītāju Mārtiņu Urdzi sastapu vēl tad, kad mēs abi bijām LELB (Latvijas Evaņģēliski Luteriskā Baznīca Latvijā) mācītāji un garīgās amatpersonas. Tad es biju Nekustamā īpašuma un Finanšu komisijā, arī Prezidijā. Vēlāk, 2008. gadā, mani un LELB ceļi šķīrās - es kļuvu Latvijas pirmais un šobrīd vienīgais privātprakses mācītājs ārpus reliģiskām vai sabiedriskām organizācijām. Toties Mārtiņš Urdze minētajā reliģiskajā organizācijā palika ilgāk ar naivu un brīžam ar donkihotisku ideālismu un cerību, līdz sāka saprast realitāti attiecībā uz dažu vadītāju personības kulta iezīmēm un citām ne visai cildināmām bijušās reliģiskās organizācijas pazīmēm, tāpēc izvēlējās LEBāL (tagad tās nosaukums ir LELBP - Latvijas Evaņģēliski Luteriskā Baznīca Pasaulē).

Tikmēr es turpināju un turpinu savu iesākto, viņš – savu. Šad un tad, kaut retāk, bet sazinājāmies. Mārtiņš bija labs sarunu biedrs. Taisnprātīgs, brīžam ļoti spītīgs, toties mērķtiecīgs un enerģijas pilns. Ne tikai runās, bet vairāk darbos. Ja par runām un sarunām, tad viņš prata klausīties. Tā ir prasme, kas piemīt retam mūsdienu garīdzniekam. Viņu pavisam noteikti varēja pieskaitīt latviešu inteliģences pārstāvjiem. Mārtiņm ne pārāk patika apmeklēt teologu konferences ar lielu “izrunāšanos”, kā atrasties savā “darba druvā”, kur viņš kopā ar Pestītāju Jēzu Kristu noliecās pie pašiem zemākajiem un atstumtākajiem sabiedrības locekļiem. Cik esmu dzirdējis vai lasījis, Mārtiņš Urdze savos sprediķos netiecās pēc pārlieku lielas gudrības izklāstiem vai garīgas aizgrābtības atklāsmēm, bet sludināja Kristus vienkāršību. Turklāt tas notika ne tik daudz vārdos, cik ar paša piemēru – darbos.

Kad gadījās sastapt Liepājas cilvēkus, viņi allaž izteica nožēlu par to, kas notika kopējās baznīcas (LELB) un vietējās draudzes “mantas dalīšanas” jeb īpašumtiesību strīdā, kā rezultātā bieži vien tika sašķelta Latvijas luterāņu sabiedrība. Taču arī šajā cīņā Mārtiņš palika mazākuma, t.i., vietējās draudzes pusē. Ja tiešām lemts zaudēt, tad lai tas notiktu ar cieņu un mieru nesalīdzināmā juridiskā un finansiālā pārspēka priekšā. Šī iemesla dēļ viņu var pieskaitīt pašiem drosmīgākajiem mūsdienu Latvijas mācītājiem.

Es jūtos konservatīvāks daudzās teoloģiskajās un garīgi praktiskajās nostādnēs, tomēr ar milzu apbrīnu daudzus gadus vēroju mācītāja Mārtiņa Urdzes panākumus diakonijas (cilvēku garīgās un it īpaši praktiskās aprūpes) jomā. Neskatoties uz saviem panākumiem Kurzemes un visas Latvijas mērogā, visi, kas bijām viņa laikabiedri vai amata brāļi (arī amata māsas), varējām būt liecinieki – ar kādu pazemību un vienkāršību viņš pieņēma savas dzīves spožāko pusi – mācītāja amata darba panākumus. Ne visi garīdznieki ar mierīgu prātu spēj pārdzīvot savas zvaigžņu stundas...

Liepājas pusē mācītāju Mārtiņu Urdzi pazina vislabāk. Viņš bija izteikts “strādnieku kvartāla” mācītājs, kuram maz interesēja baznīcas augstās liturģijas “uzvedumi”. Viņš dzīvi svinēja kopā ar tiem, kuri tieši darba dienu vakaros iegriezās Draudzes namā, lai kaut ko palūgtu vai dalītos. Un viņš dalījās līdzi. Gan ar sev no Dieva uzticēto laiku, gan ar talanta izpausmēm, ko tikai pavisam nedaudz ieskicēju un pieminu kā cienījamu personību un savu un mūsu visu laikabiedru. Lai liepājnieki, kurzemnieki un visas Latvijas cilvēki turpinām labāko no viņa iesāktā! Ar cieņu – mācītājs Valters Korālis”

Valters Korālis

Es Mārtiņu iepazinu Liepājā kādā 1997. vai 1998.gadā vienā no Grobiņas mācītāju iecirkņa konventiem Liepājā. Viņš toreiz ne pārāk labi runāja latviski, bet bija enerģisks un tāds, kas baznīcas dzīvi saprata plašāk kā dievkalpojumu vadīšanu. Tā bija liela atšķirība no citiem mācītājiem. Man tas patika, jo saskanēja ar maniem uzskatiem, ko biju ieguvis LU teoloģijas fakultātē. Ar Mārtiņu mums bija vairākas kopīgas lietas.

Mēs abi pratām vācu valodu un līdz ar to paziņu loks teologu aprindās mums bieži bija kopīgs. Mēs abi lietojām melnos luterāņu talārus, jo patiesībā tie ir īstie vēsturiskās Latvijas luterāņu baznīcas amata tērpi. Vēl mēs abi uzskatījām kopīgi, ka vietējās lokalās draudzes intereses ir pārākas par visas kopbaznīcas interesēm, jo galvenā ticības dzīve notiek lokālajā draudzē, kur kalpo mācītājs ar Dieva Vārdu un Sakramentiem. Tāda jau patiesībā ir baznīcas struktūra, ko M.Luters izveidoja. Šai draudzes dzīvei uz vietas ir pati lielākā nozīme, jo tur cilvēki kopā seko Kristum un ar savu ticības dzīvi ir patiesie Kristus liecinieki apkārtējā vidē. Luteriskā baznīca mūsu izpratnē bija pilnīgi pretēja savā uzbūvē Romas katoļu baznīcai, Pareizticīgo baznīcai un citām baznīcām, kur ir valda piramidālā baznīcas uzbūve(struktūra ,kas sadala cilvēkus "augšās" un "apakšās"- garīdzniecība un vienkāršie draudžu cilvēki) .Tas, ka Latvijā daudzas baznīcas šodien tomēr veido piramīdālo struktūru, sievietēm aizliedz būt par mācītājām mēs uzskatījām kā komunistiskā laika "fosīliju". Latvijas sabiedrība tik daudzus gadus ir mācīta baidīties no Maskavas, no Sibīrijas, no soda, ko saņemsi, ja nebūsi lojāls priekšniecībai, ka cilvēki nemaz nav gatavi diskutēt un domāt par savu dzīvi. Ir pat tādi teikumi kā šis - "Kas augstam priekšniekam zemu klanās, tas zaļāinās ganībās ganās!"

Man Mārtiņš ar laiku kļuva tāds kā nedaudz skolotājs. Es Mārtiņu uzskatīju par cilvēku un mācītāju, kas ir labāks par mani, jo viņš nāca no kristīgas ģimenes, kur jau paaudzēs ir mācītāji. Es tāds nebiju. Vēl es domāju, ka Mārtiņš tādēļ ir labāks par mani mācītājs, jo nāca no Vācijas -tātad demokrātiskas zemes, kura nav cietusi no komunistiskās ideoloģijas. Viņš līdz ar to ir brīvāks un drosmīgāks nekā es, kurš dzimis un audzis ir PSRS. Viņam līdz ar to bija plašāks un pozitīvāks skats uz evaņģēlisko baznīcu pasaulē. Ticības dzīvē vadot draudzi viņš vienmēr bija gatavs uzticēties cilvēkiem daudz vairāk nekā es. Viņš pazina daudzus brīnišķīgus un atsaucīgus kristiešus vācu baznīcā. Zināja par visādām Eiropas mācītāju apvienībām konferencēm(Porvo, KEP, GEKE, Evangelische Partnerhilfe u.c.). Zināja arī par visādiem sabiedrības sociāliem integrācijas projektiem, kur varēja dabūt finansējumu vai līdzfinansējumu. Man tā visa bija "tumša bilde". Tādas lietas toreiz nemācīja LU. Vēl mazāk tas bija zināms LELB mācītājiem.

Mēs daudz ko paveicām abi kopā. To visu es nevaru aprakstīt. Mēs bijām labs tandēms. Vismaz man tā likās. Taču divus notikumus es gribētu aprakstīt, lai tādā veidā pateiktos Mārtiņam. Pirmais man ir saistīts ar 2005.gadu. Es toreiz kalpoju LELB Grobiņas draudzē. Es pazinu mācītāju Māri Santu. Viņš nāca no manas dzimtās pilsētas Aizputes. Māris man bija tāds kā vecāks ticības brālis. Mums bija vairākas pastorālas sarunas, kas ir ļoti nepieciešamas lauku draudžu macītājam. Sarunas ,kurās tu tiec uzklausīts, saprasts, sadzirdēts. Es ļoti pārdzīvoju to, ka Māri izslēdza no LELB. Tas bija netaisni. Nu lūk un tad pienāca , tas 2005.gada geju praids, kurā izpaudās pūļa naids pret gājiena dalībniekiem. Latvijas kristīgo baznīcu vadība tur pielika arī savu roku. Pēc šī praida LELB vadība arī vēlējās izslēgt Juri Cālīti no mācītāju rindām un es sapratu, ka man ir jāaizstāv Juris. Es toreiz domāju par to, kas notiks tad ar LELB ,ja no tās izslēgs manu skolotāju Juri Cāliti. Es uzrakstīju divus rakstus avīzei "Diena" un cerēju, ka arī citi LELB mācītāji atbalstīs Juri Cāliti. Bet tā nenotika un es drīz pazaudēju darbu LELB. Aizstāvēt Juri es uzskatīju par savu pienākumu. Ir jābūt gatavam ciest evaņģēliskā taisnīguma dēļ. Juri Cāliti arī drīz izslēdza no LELB tāpat, kā mācītāju Māri Santu Tad es septiņus gadus nostrādāju ceļu buvē. Man bija mazi bērni. Citas luterāņu draudzes un baznīcas Latvijā toreiz nebija. Mārtiņš Urdze šais septiņos gados ar mani uzturēja kontaktus. Viņš man šad tad piezvanīja piedāvāja kaut kur piedalīties. Citi LELB mācītāji vispār vairs ar mani nekontaktējās, jo es jau vairs nekas nebiju. (Skat. to teikumu par "zaļainām ganībām")

Mārtiņš bija vienīgais no LELB mācītājiem, kas tā darīja. Viņš mani uzskatīja par mācītāju, kaut arī es nekalpoju nevienā draudzē. Arī vācu baznīcas mācītāji šais septiņos gados mani neaizmirsa. Viņi man sūtīja mācītāju kalendārus, žurnālus. 2007.gadā man Mārtiņš nokārtoja braucienu uz Itāliju uz KEP mācītāju konferenci bez maksas. Tās četras dienas, ko tur pavadīju man bija ļoti svarīgas. Es tur iepazinu luterāņu mācītājus un mācītājas no Portugāles, Itālijas,Spānijas, Francijas ,Elzas Lotringas fraņču apgabala un daudzām citām valstīm. Šīs četras dienas Itālijā man bija ļoti nozīmīgas. Es atrados valstī, kuras valodu es nepratu, kur man nebija neviena pazīstama cilvēka, bez naudas, bet brīnišķīgā kompānijā ,kur es esmu savējais un kurā viens otru pieņem un atbalsta. Šis piedzīvojums mācīja man saprast, ka, lai gan Latvijas Evaņģēliski Luteriskā Baznīcā tu vairs nekas neesi, tu tomēr vari būt Kristus sekotājs arī Latvijā. Es sapratu, ka esmu domājis ļoti šauri. Es ieraudzīju, ka evaņģēliskā baznīca ir daudz, daudz kas lielāks nekā esmu visu laiku domājis. Viss ir atkarīgs no Tevis paša. Par to es esmu ļoti pateicīgs Mārtiņam! Šis notikums bija daudz svarīgāks par visiem vēlākajiem tiesas procesiem, draudžu dienu organizēšanu, draudžu kopsapulcēm ,braucienu uz ASV, Aizputes sv.Jāņa baznīcas jumta projektu un daudz ko citu.

Otrs notikums, kas man liekas ir nozīmīgs ir brauciens uz Lībeku 2010.gadā. Mārtiņš bija domājis kā var atbalstīt cilvēkus, kas kaut ko taisa paši ar savām rokām. Pensionāriem Latvijā pensijas ir mazas.Un tā cilvēki ar invaliditāti no Rucavas, Nīcas, Liepājas un citām vietām uztaisīja dažādus mājražojumus: cimdus, zeķes, sveces, dzintaru krelles un citus priekšmetus. Es no savas kaimiņienes Aizputē (Dobeļtantes) arī vedu cimdus un zeķes. Es biju lepns, ka esmu padomājis par savu kaimiņieni un atbalstu viņu. Vienīgo no Aizputes.Nu un tā mēs trīs cilvēki(Gatis, Inese un es) no Liepājas Diakonijas ar prāmi devāmies uz Lībekas Mārtiņdienas tirgu. Es pirmo reizi tirgojos un pie tam vēl vācu valodā. Lai pievilinātu vācu pircējus mums bija līdzi arī Latvijas melnais balzāms. Īsti mums tirgošanās nevedās. Kopā ietirgojām pa vairākām dienām kādus 320€. Melno balzamu gan vācieši izdzēra visu. Tas nedz nosedza prāmju biļetes nedz citus izdevumus. Kad atgriezāmies Latvijā Mārtiņš vēl mēģināja šur tur patirgoties ar atpakaļ atvestiem mājražojumiem. Un tad uz Ziemassvētkiem mana kaimiņiene Dobeļtante no Liepājas Diakonijas par savu produkciju saņēma 220€. Kā Mārtiņš to visu nokārtoja es nezinu, bet mana kaimiņiene visu naudu atdāvināja savam 36.gadus vecajam mazdēliņam. Un nākošā gadā Mārtiņš jau manai kaimiņienei pasūtīja 200 zeķu un cimdu pāru. Mārtiņš sagādāja manai kaimiņienei daudz dzijas. Viss šis pasākums ar tirgošanos, braukšanu uz Vāciju, neveiksmēm manuprāt vislabāk parāda cik tas bija Mārtiņa darbs ticībā paļaujoties uz Kristus vadību. Mārtiņš zināja, ka tā vajag rīkoties. Viņš zināja galveno jēgu šim darbam!

Ar šiem diviem notikumiem es vēlējos parādīt ,ka Mārtiņš... nu kā lai to saka -bija cilvēks, kas stāv uz zemes. Cilvēks ,kas netēlo un nespēlē kādu lomu(apzināti). Viņš bija Kristus Gaismas nesējs Jēzus sekotājiem Liepājā. Tas maksā arī ļoti daudz! Tiesvedības, ko uzsāka LELB pret viņa draudzi, dažādie ietekumi un brīdinājumi un nodevības no draugiem un nedraugiem - tas viss bija ļoti netaisni un nekristīgi. No visām LELB draudzēm tikai viena(un tā bija Liepājas Krusta draudze) iestājās pret netaisnību, ka sievietes nedrīkst būt mācītājas. Mārtiņš un šī draudze parādīja, ka ticība Kristum prasa nostāties pret netaisnību. Arī 21.gs. ir Kristīgās baznīcas liecinieki. Mārtiņš ar savu draudzi parādīja,ka Kristus sekotājiem ir jāparāda šai pasaulei(pat veselai baznīcai ar tās arhibīskapu priekšgalā!), ka starp dzimumiem pastāv draudzība. Tā bija Mārtiņa sekošana Kristum.

Jā arī manā dzīvē Mārtiņš bija kādu laiku šīs Kristus Gaismas nesējs. Es Mārtiņu pazinu kādus 20 gadus. Pirms diviem gadiem mums uzskati šķīrās un tas izjauca mūsu draudzību. Bet par to es negribu neko rakstīt, jo Spartas Filons jau 4gs.BC ir teicis: "Par mirušiem vai nu runā labu vai nu neko!"

Lai Mārtiņam ir miers Dieva dārzā, kur kā Rakstos ir teikts: "nāves vairs nebūs ,nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo kas bijis, ir pagājis. Viss ir tapis jauns!"

Varis Bitenieks / Valtaiķu un Snēpeles autonomo evaņģēliski luterisko draudžu mācītājs

Ieraksts ir automātisks tulkojums no DeepL Translate.

Priesteris Mārtiņš Urdze bija "klints sērfā", cīnītājs un cīnītājs par Dievu ar klusu toni. Viņa humors un smiekli vienmēr bija lipīgi un mierinoši pat vissarežģītākajās situācijās. Neaizstājams mūsu padomdevējs un daudzu gadu garumā - nabadzīgo, vecāka gadagājuma cilvēku un cilvēku ar invaliditāti aizstāvis. Mēs atvadāmies ar mīlestību un pateicību !"

Waltraut und Wolter v. Tiesenhausen