Jau pagājušā gada novembrī Mārtiņš vairs nejutās īsti labi. Viņš sūdzējās par nogurumu un apetītes zudumu, bet ilgi gaidītā brukas operācija tika pārcelta Kovida pandēmijas dēļ. Janvārī viņam vēders sāka justies uzpūties un kļuva grūti ēst. Pienāca marta sākums, pirms ārsti atrada slimības cēloni un diagnosticēja vēža metastāzes vēderā, bet precīzo augoņa atrašanās vietu tā arī neizdevās noteikt. Liepājas slimnīcas onkoloģijas nodaļā sākās ārstēšana ar ķīmijterapiju, kuru Mārtiņš turpināja mājās ar tabletēm.
Mēs labi apzinājāmies, ka Mārtiņa slimība nav ārstējama. Tai pat laikā, uzsāktā ķīmijterapija deva cerību, ka varbūt tomēr izdosies, kaut nedaudz, paildzināt viņa mūžu.
Mārtiņš negrasījās mest plinti krūmos un vienkārši padoties. Pirmo ķīmijas kursu viņš izcieta, bet tas prasīja ļoti daudz spēka. Uz ēšanu viņam bija sevi jāpiespiež, jo ēstgribas vairs nebija un daudzus ēdienus viņš slikti panesa. Kādu rītu viņš uzkāpa uz svariem, un pats bija pārsteigts, ka ir zaudējis vairāk nekā 20 kilogramus. Laiks, ko varēja veltīt telefonēšanai, datora darbiem, kārtošanām vai sarunām, kļuva aizvien īsāks, bet vēlme pēc atpūtas un klusuma pieauga. Krusta draudzes dievkalpojumos Zoom viņš turpināja piedalīties līdz beigām.
Izciest vēl vienu ķīmijas tūri, tam Mārtiņam pietrūka gan spēka, gan pārliecības par tās jēgu. Paldies Dievam, starplaikā bijām atraduši ārstu atbalstu un bija nodrošināta medicīniskā aprūpe mājās, kā arī mums bija kliedētas bažas par to, ka viņam varētu nākties lieki mocīties vai nonākt slimnīcā uz neatgriešanos.
Mūsu iespaids ir, ka Mārtiņš jau labu laiku bija sagatavojies miršanai, gan praktiskos jautājumos, kurus, iespēju robežās, bija nokārtojis, bet jo īpaši pats sevī – viņš paļāvās uz Dievu. Pirms dažām nedēļām Mārtiņš mums (Gitai, Tabitai, Tomam) stāstīja par to, kā vēzis ir uzlicis zīmogu viņa dzīvei: sēklinieku vēzis pirms 40 gadiem, pēc kura ārsti viņam paredzēja tikai īsu mūžu, bezdibenīgi smagā pieredze pavadot Aiju nāvē un tagadējā saslimšana. Mārtiņš ļoti uzsvēra to, ka šī pieredze nav bijusi tikai negatīva un šausmīga, bet kā tā ir palīdzējusi labāk saskatīt dzīves vērtības un novedusi pie lielākas skaidrības ticības jautājumos.
Mēs esam pateicīgi par to, ka, īsajā laika sprīdī pirms izsīka viņa spēki, varējām būt kopā ar Mārtiņu sarunās, lūgšanās un klusumā. Vakaros bieži vien piestāja arī Aijas dēls Ivars. Kopīgu Lieldienu svinēšanu izjutām kā īpašu dāvanu.
Kaut zinājām, ka nav daudz laika, Mārtiņa nāve piektdienas pēcpusdienā bija pēkšņa. Iepriekšējā vakarā viņa stāvoklis strauji pasliktinājās. Viņa māsa Tabita bija līdzās ar viņu.
Šonedēļ Mārtiņa baznīca (Krusta baznīca) būs atvērta katru dienu (no 25. līdz 30. aprīlim) no 16:00 – 18:00, lai jebkurš varētu nākt piedomāt par viņu.
Bēres notiks nākam sestdien, 1. maijā. Zīmīgi, ka tā ir Aijas un Mārtiņa kāzu dienu. Būs iespēja atvadīties no Mārtiņa sestdienas rītā no 09:30 līdz 13:30 Krusta baznīcā. Pēc tam zārku un ziedus aizvedīs uz Limbiķu kapsētu, kur notiks bēres tuvinieku lokā. Limbiķu kapsētas tuvumā atrodas sociālais aprūpes centrs “Iļģi”, par kura iedzīvotājiem Mārtiņš daudzus gadus rūpējās. Viņš sev izvēlējās vietu kapsētas tālākajā, pamestajā daļā, kur tiek apbedīti “Iļģu” iemītnieki. Pēdējais projekts, ko viņš mums ir uzdevis, ir šajā vietā uzstādīt pieminekli – Jēzus ar atvērtām rokām. Uzraksts būs:
“Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi. Es jūs gribu atvieglināt.” (Mat. 11:28)
Gita, Tabita un Toms
