Mārtiņš man vienmēr paliks atmiņā, kā cilvēks, caur kuru piedzīvoju Dieva mīlestību. Es gandrīz neko neatceros no tā, ko viņš ir teicis par ticības lietām, lai gan tieši viņš bija tas, kurš bija man līdzās laikā, kad sāku ticēt Jēzum, es tikai atceros, ka ļoti bieži gāju ar viņu runāties, kad Diakonija vēl atradās Jūrmalas ielā un saņēmu uzklausīšanu, pieņemšanu, mīlestību. Kad pats biju slimnīcā, viņš mani apciemoja un vienu reizi atceros, ka viņš man uzdāvināja apelsīnu. Atceros, ka viņš bija īsts zaļās tējas cienītājs, jo katru reizi, kad biju pie viņa mājās, viņš mani cienāja ar zaļo tēju. Pedējā saruna man ar Mārtiņu bija 19. aprīlī. 21.aprīļa vakarā man bija uz sirds un mēs vīru grupā lūdzām par Mārtiņu, lai tā Kunga prāts notiek. Mārtiņš vēl bija dzīvs, bet atceros, ka dažas dienas pirms viņa aiziešanas, es pamodos pa nakti un raudāju par Mārtiņu.
Māris Gudriķis