Reizēm es draugiem un paziņām stāstu par ģimeni. Kad vēlos raksturot ļoti speciālu cilvēku, es parasti nosaucu Mārtiņu. To es turpināšu darīt.
Ar Mārtiņu iepazinos tikai tad, kad jau biju pieaugusi. Man viņš vienmēr bija ļoti iespaidīgs, jo rīkojās tā, kā runāja. Taipat laikā, viņš nemaz nešķita briesmīgs. Viņš bija tik silts, tik atvērts un pretimnākošs.
Viņa mājās vienmēr apkārt metājās futbola žurnāli. Tas padarīja viņu tik cilvēcīgu, tik pieejamu, tik “normālu”. Tas viss kopā viņu man, savā veidā, padarīja par morālu paraugu. Paraugu, kas man neradīja nekādu spiedienu – tas nebūtu bijis viņam piemēroti; šajā ziņā tas bija ļoti viegls paraugs.
Šodien es sēžu šeit, tālu, Darmštatē. Un esmu pateicīga, ka varēju iepazīt Mārtiņu.
Sigita