Mārtiņš Urdze
In memoria
Ar Mārtiņu iepazinos 2015.gadā, kad tikāmies darba grupas sanāksmēs ar potenciālajiem partneriem, gatavojot Eiropas Savienības Baltijas jūras reģiona valstu kopprojekta “Sociālā spēcināšana reģionos” (SEMPRE) pieteikumu. Projekta pieteikums tika atzīts par labu esam un 2016.gada sākumā tika uzsākts to īstenot. Latviju tajā pārstāvēja Latvijas Universitāte, Liepājas Diakonijas centrs un Vidzemes augstskola.
To, ka Mārtiņš uz Latviju ir pārcēlies no Vācijas, nācās uzzināt gluži nejauši tai sakarā, ka viņš nesaprot krievu valodu, kurā dažus asprātīgus teikumus pārmija Lietuvas un Latvijas partneri, kad Rendsburgā daži cilvēki pēc darba dienas tikāmies, lai atbrīvoti, draudzīgi sarunātos.
Lietišķās darba tikšanās ļauj iepazīt cilvēku visdažādākās izpausmes un īpašības – intelektu, darba spējas un raksturu.
Mārtiņš izcēlās ar to, ka izstaroja labsirdību, jūtu siltumu, rāmumu, kas no paša pazīšanās sākuma raisīja uzticēšanos un radīja izjūtu, ka uz šo cilvēku var paļauties. Visā kopīgās komunikācijas laikā Mārtiņš bija uzticams darba partneris un sadarbībai ar viņu ne reizi nepārslīdēja kāda ēna.
Laipnība ir cita īpašība, kas piemita Mārtiņam, un kas bija tik patīkami silta atšķirībā no sabiedrībā izplatītās aukstās atsvešinātības atmosfēras.
Kad 5.aprīlī no Vācijas saņēmu ziņu par to, ka Mārtiņš ir slims, tai pašā vakarā sūtīju Mārtiņam spēcinājuma vārdus un izteicu gatavību palīdzēt, ja tas ir vai būtu vajadzīgs, un pie viena ieteicu dažus absolūti derīgus ieteikumus ar pieļāvumu, ja nu gadījumā Mārtiņš tos dzīves ritējumā nav iegaumējis. Otrā dienā Mārtiņš atsūtīja pateicības vārdus, pievienoju daļu no Mārtiņa rakstītā atbildes vēstulē:
“Sirsnīgs paldies, Anna!
Man ļoti palīdz atslābināšanās un apzināta elpošana.
Paldies par ieteikumu vingrot gultā. To jau sāku praktizēt [..]
Bet citādi Anna, esmu Dieva bērns un zinu, ka Dievs man nāk līdzi katru dienu, soli pa solim.”
Patiesi skumji un žēl, kad zemes dzīvi pāragri beidz ētiskas, morāli tīras personības. Sabiedrībai kopumā tas nenoliedzami ir zaudējums.
Anna Stepčenko, Latvijas Universitāte