Par Mārtiņu – pareizāk sakot, par Urdzes ģimeni – laikam esmu visu mūžu zinājusi. Ar Gitu esam labi pazīstamas, jo viņas kalpošana Ziemeļanglijā bija ļoti būtiska mūsu ģimenei, īpaši Jāņa vecākiem, kas bija ne tikai Aldoņa un Gitas draudzes locekļi, bet arī draugi. Gitas dziļā, eireniskā ticība un kalpošana arī mūs visus iedvesmoja, un deva mierinājumu Jāņa vecāku pēdējās dienās un arī izvadīšanā. Un daudz no tā arī atpazinu Mārtiņā, kad beidzot tikāmies šeit Latvijā, kur katrs pa savu ceļu bijām nonākuši. Viņa miera pilnais smaids, patiesā pazemība un praktiskā ticība bija sirsnības iemiesojums.
Ļoti raksturīgs bija stāsts no Liepājas Diakonijas centra, ko Mārtiņš bija atstāstījis vēl nepublicētam izdevumam par diakonijas veidošanu un tās pamatiem Bībelē (izdos interdiac ). Tas bija cieņpilnas stāstījums par to, kā grupas sarunās liepājnieki izmantoja Bībeles stāstus, lai ieskatītos sevī un savā situācijā, lai varētu augt ticībā un labāk sadarboties, palīdzot viens otram.
Mārtiņš bija principu cilvēks, bet arī tad, kad mums iznāca domstarpības, viņa attieksme nekad nebija agresīva, bet viņš mācēja palikt pie sava, arī liktenīgajā brīdī, kad Krusta draudze izstājās no LELB, un sākās ilgstošs konflikts un tiesāšanās.
“Viņa kungs tam sacīja: labi, mans krietnais un uzticamais kalps! Tu esi bijis uzticams mazās lietās, es tevi iecelšu pār lielajām. Ieej sava kunga priekā!” (Mateja ev. 25.21)
Mārtiņ, Tu mums ļoti pietrūksti. Sit tibi terra levis.
Jāna un Jānis