Ar mācītāju Mārtiņu pirmo reizi uzsākām sarakstīties e-pastos pirms vairākiem gadiem man kādā grūtā dzīves posmā. Pirms tam izmisīgi meklēju kādu, ar ko parunāties par man nozīmīgām tēmām – dzīves grūtības, reliģija, ticība, un, meklējot, lasot dažādu informāciju, nonācu līdz Mārtiņam. Viņš bija ļoti atsaucīgs, cik laiks viņam ļāva, viņš man vienmēr uz vēstulēm atbildēja, stiprināja un visā deva tādu cerību staru. Viņš nebija no tiem “tipiskajiem” mācītājiem, kuri postulē, kas un kā būtu PAREIZI, viņš vienmēr ieteica klausīties sevī un paļauties uz Kristu.
Tieši tāds viņš man paliks atmiņā – pārāks par visiem tieši tāpēc, ka tas nemaz nebija viņa mērķis, viņš to panāca ar savu gaišumu un sirsnību! Mēs ļoti daudz šodien redzam to, kas notiek apkārt sabiedrībā, citās baznīcās un lai gan par šīm tēmām mēs nerunājām, es zinu, ka viņš ir izcīnījis daudz cīņu, jo viņš nelocījās līdzi visiem vējiem, viņš pastāvēja par savu baznīcu, draudzi, viņam nereti bija savs skatījums un domas, kas atšķīrās no citu baznīcu viedokļa. Tas, ko es sajutu, bija tas, ko nekad iepriekš tā nebiju no citiem mācītājiem sajutusi, viņš vienmēr sludināja Mīlestību, iecietību, pacietību, pieņemšanu. Nevis biedēja ar citātiem no Bībeles, bet stiprināja, atrodot īstās Rakstu vietas un pasakot tos pareizos vārdus, tā ir liela māksla. Reiz vienā no e-pastiem viņš man rakstīja: ” Es ticu, ka Jēzus ir miris par mums, ne jau tāpēc, ka esam svēti, bet tāpēc, ka Viņš mūs mīl ar visām savām nepilnībām. Es domāju, ja Viņš šodien dzīvotu, noteikti, ka Viņu atkal sistu krustā, jo daudziem ir grūtības paplašināt savas mīlestības robežas, laist vaļā savus aizspriedumus un savu sirds šaurumu.”
Lai gan mācītājs Mārtiņš mani šo pavasari par savu slimību informēja un mēs vēl pirms divām nedēļām sarakstījāmies (pat tad viņš vēl atrada spēku, lai to izdarītu), tomēr ziņa par viņa aiziešanu mani nošokēja. Es laikam tiešām vēl cerēju uz brīnumu. Mani pārņēma dziļas skumjas par to, ka cilvēks, ar kuru man bija izveidojies tāds savs privāts un silts kontakts, vairs nav starp mums. Viņš mani nekad nespieda kaut ko darīt, sekot kādiem pienākumiem, par visām varītēm vilkt uz baznīcu vai dot kādus norādījumus, guži otrādi, vienmēr ieteica klausīties sevī, savās vajadzībās un sirdī, tieši tāpēc viņš man vienmēr paliks tik siltās atmiņās.
Es viņam vienmēr pateicos par viņa laiku un stiprinājuma vārdiem, bet arvien liekas, ka tas vienalga bija par maz, bet manī ir tiešām neizmērojama pateicība par to, ka kādu pavisam mazu gabaliņu ceļa mēs, kaut arī neklātienē, bet pagājām kopā. Nekad šo ceļa gabaliņu un mācītāju Mārtiņu es neaizmirsīšu!
Vienā no pēdējiem e-pastiem Mārtiņš rakstīja: ” Kristū mēs varam ieraudzīt Dieva mīlestību, kas ir stiprāka par visiem nāves spēkiem. Un tur nav nekādas tiesāšanas, tikai mīlestība!”
Lai mācītājam gaišs ceļš pie Dieva!
Dziļā pateicībā un sirsnībā,
Evita