Raivo Bitenieks

Tu pazini roku zvaigznes, kas dedz,To roku, kas glāstīt prot liegi.

Nu tavējo seju puskrēsla sedzUn šķidrauts kā baltākie sniegi.

Neviens no mazajiem nebij’ tev svešsNe namos, ne ielu stūros.

Tā mūžīgi lolojams dvēseļu mežs,Kas ieslodzīts mēmuma mūros.

Tu devi no sevis visu, kas krātsGan miesai, gan dvēselei, garam.

Un tāpēc tu aizej kā norunātsCauri tumsai un neesmes svaram.

Tu aizej laikā, kad pūpoli zied,Pats laika un Mūžības vētīts.

Bet dvēsele neraud, dvēsele dzied,Jo devējs pat nāvē top svētīts.

Raivo Bitenieks